Ap gadsimta un reizē arī tūkstošgades miju latviešu makšķerniekiem nāca modē Volgas braucieni. Varētu teikt – gandrīz reizē ar copes braucieniem uz Ālandu salām jeb Ōlandi. Gan vienā, gan otrā vietā pēc pirmo gadu leiputrijas copes sekmes kļuva arvien pieticīgākas. Ālandu salas tagad šajā ziņā ir mazliet atguvušās. Volgā zivju bagātība bija tik liela, ka uzreiz to nevar likvidēt pat postpadomju mežonīgā alkatība, tomēr tie latvju makšķernieki, kas uz Volgu brauca vairākus gadus pēc kārtas, konstatēja, ka cope paliek arvien dārgāka un sliktāka.
Kad nu Covid-19 ierobežojis dažādus ārzemju braucienus (tikai Ālandu salas šovasar latviešu makšķerniekiem šī iemesla dēļ bija kā paradīze, jo no Latvijas Somijā iebraukt drīkstēja, bet no Vācijas, Polijas, Zviedrijas, no kurām uz Ālandu salām parasti brauc lielākais makšķernieku pulks, nedrīkstēja, tāpēc dažā copes bāzē līdakas un asari ķērās katrā metienā). Atcerēsimies 2000. gada rudeni, kad Volga latviešu makšķerniekiem vēl bija brīnumbagāta upe, kad vēl nebija noticis ne 2008. gada iebrukums Gruzijā, ne 2014. gada Krimas aneksija, kas braukšanu uz Krieviju daudziem padarīja nepieņemamu
Kur zivi velk laukā ar traktoru – tā sauca rakstu par Volgas braucienu 2000. gada 21. oktobra SestDienā. Precīzāk, par otro braucienu uz Krievijas upju māti, kas tika iepazīta jau gadu iepriekš. "Arī pēc otrās reizes Volgas lejteces zivju bagātība latviešu makšķerniekiem šķiet fantastiska," vēstīja šo rindu autors.
"Pasaulē ir arī tādas upes, pa kurām peld ne tikai ienaidnieku līķi. Ja tu ieraugi upē peldam līķi, kurā nevari sazīmēt ne konkurējoša ekonomiskā grupējuma pārstāvi, ne politisko oponentu, uzmanīgi papēti, vai līķim ap roku nav apsiets striķis. Ja ir, tad labāk turies no šāda līķa tālāk, lai pats nesapītos, un izdari secinājumus. Pirmais ir nepārprotams: upe, uz kuras tu atrodies un kurā peld šķietami neloģiski līķi, ir Volga. Kad šis secinājums izdarīts, nākamais izriet pats no sevis – ja tu, latvieti, atrodies pie Volgas, tad ne jau strūgas vilkt esi te braucis, bet makšķerēt. Tāpēc ieteicams uzzināt, vai arī minētais līķis nav bijis makšķernieks (aizsteidzoties notikumiem priekšā, pavēstīsim, ka ir gan bijis), un centies rīkoties tā, lai tevi nepiemeklētu tik bēdīgs liktenis. No vārda "centies" diemžēl nevaram izvairīties,no pieredzes zinādami, ka Volgas zivis Latvijas makšķernieku spēj aizraut tik ļoti, ka galvas pazaudēšana nav izslēgta. Bēdīgais stāsts par līķi ir vienkāršs kā visi Volgas stāsti, jo te sarežģītība tiek aizstāta ar izmēriem: vīrs makšķerējis samus, un beidzot lielais sams arī pieķēries. Sākusies cīņa (kuru novērtēt var tikai tas, kurš pats piedzīvojis ko līdzīgu, pārējo priekšstats par cīņu ar lielu zivi ir vienkārši karikatūrisks), un cīņas karstumā makšķernieks, nespēdams samu dabūt pie laivas un droši vien arī salauzis makšķerkātu, apsējis auklu sev ap roku, kā smejies, labākai vilkšanai. Tā darīt Volgā nedrīkst nekādā gadījumā, jo atšķirībā no mūsu ūdeņiem tur potenciālā loma svara augšējā robeža nav iepriekš nosakāma, un šīs nevērības rezultāts, sama izrauts no laivas, arī ir tas līķis, kādi Volgā dažreiz mēdz peldēt kā uzpūtušies pludiņi jeb bargs atgādinājums vieglprātīgiem makšķerniekiem, kuri, Latvijas sīkaļas vilkdami, ir zaudējuši modrību. Jāatzīmē, ka Volgas milzenes spēj vilkt ne tikai cilvēkus, bet arī laivas…
"Kad būs jābrauc prom, jūs būsiet sapratuši, kā te jāmakšķerē," – tā mums pirms gada, bāzē Delta ierodoties, teica te satiktie lietuviešu makšķernieki. Tā arī bija, dažiem lielākās copes pērn tiešām saskrēja pēdējās copes dienas pēdējā stundā pirms saulrieta, tātad bija āķis lūpā visai ziemai. (..) Visnopietnāk otrajai reizei gatavojies laikam gan bija izdevniecības Lilita līdzīpašnieks un pērnā gada lielākās karpas (9 kg) autors Aivars Rudzinskis, kurš atzinās, ka visu ziemu lasījis tik daudz literatūras par karpu ķeršanu, ka ir gatavs atvērt veikalu karpu makšķerniekiem. (..) Gar Volgas lejteces pietekas Ahtubas krastiem makšķernieku ir daudz vairāk nekā pērn, acīmredzot regulārās slavas dziesmas par bāzi žurnālā Ribolov (Makšķernieks) ir darījušas savu. Daži krievi pat saka: Volgā zivju vairs neesot. Taču Latvijas makšķernieka acīm Volgas zivju bagātība ir tik liela, ka to nespēj un nespēs iznīcināt ne makšķernieki, ne maluzvejnieki (viņi šogad zvejoja un stores tirgoja mierīgi un atklāti, informēdami mūs, ka inspektoriem neesot benzīna). Tāda zivju izvēle kā Ahtubā, kad upes krastā vari mest kapeiku un lozēt, vai braukt karpās vai mežavimbās, vai sēdēt uz samiem, zandartiem vai ko citu, Latvijā nav iedomājama."