Tā saukto čekas maisu jautājums tika cilāts, tiklīdz tie – Latvijas PSR Valsts drošības komitejas kartotēkas – 1991. gada augusta puča beigās nokļuva Latvijas Republikas rīcībā. Cilāšana tika turpināta līdz pat maisu atvēršanai 2018. gada 20. decembrī, un pat vēl šodien dažs labs sakās nezinām, kā viņa vārds šajās kartotēkās nokļuvis. 1995. gada 17. jūnijā SestDiena rubrikā Debates pieciem sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem – filozofei Skaidrītei Lasmanei, muzikoloģei Ingrīdai Zemzarei, režisoram Pēterim Krilovam, teātra zinātniecei Lilijai Dzenei un dzejniekam Jānim Rokpelnim – uzdeva jautājumu par viņu attieksmi pret šiem maisiem: "Daži politiķi aicina uz sabiedrisko izlīgumu. Ko var un ko nevar piedot?" Tālaika atbildes šodien ir divtik interesantas, ja vēl ņem vērā, ka daži no aptaujātajiem izrādījās saistīti ar šīm kartotēkām.
Skaidrīte Lasmane
Varbūt ar "čekas maisu" publicēšanu būtu iespējams pārbaudīt demokrātijas gatavību – varmācības kāri vai savaldību. Samierināšanās ar pārdošanos neveidos tīru un stipru cilvēku. Mana izvēle būtu – tomēr labāk publicēt.
Pēteris Krilovs
(..) Pēc gadiem divdesmit mūsu bērniem šodiena būs tikpat tāla vēsture kā man tēva jaunība. Viņš kara laikā bija sadarbojies ar Latvijas Centrālo padomi un sūtījis cilvēkus uz Zviedriju. (..) Sarakstus vajag publicēt ar visiem pētījumiem, komentāriem, ar liecībām par sadarbību, ar liecībām, kas to apgāž.
Lilija Dzene
Gribētu izkļūt no situācijas, kad cits citu tur aizdomās. Tādi sabiedriski cilvēki kā es sāk domāt, tincināt sevi – ar kādiem cilvēkiem tik nav bijuši kontakti! Visādas sakarības! Visi saka: ja jau Stradiņš tur iepīts, tad var būt, ka es arī. Aizdomas ir nomācošas. Ar vēlēšanu vilni tie "maisi" atkal uzpeldēs. Mana fantāzija zīmē ainas: būs milzīgi saraksti, kā tāda bieza avīze. Tur līdzās populāriem uzvārdiem būs lappusēm Bērziņu, Ozoliņu, Kalniņu. Cilvēki brauks ar pirkstu, un tad pēkšņi: tas (aktieris vai rakstnieks), lūk, ir! (..) Tad vieni teiks: man jau tā likās, es jau domāju. Citi teiks: kas to būtu gaidījis? Tiks iezīmēti sabiedriski redzamākie cilvēki. Tad "vējš augstākās priedes nolauzīs". Es savā mūžā vairs nesagaidīšu, kad viņi "par kuģiem iz ūdeņiem iznirs. Bomaršē bija gatavais slepkavnieks, kriminālists, bet šodien, kad skatāmies Figaro kāzas, par to nekā nezinām, tikai smejamies. Laiks ir veicis savu misiju. (..) Kas noteiks kritērijus kangarismam? Ja tevis dēļ ir iznīcināti cilvēki, izputināti likteņi, to nevar piedot. Bet nevar būt sauklis – nepiedot nevienam! Katrs gadījums ir atsevišķs.
Ingrīda Zemzare
Zinot vārdus, kuri tiek piesaukti "čekas maisu" sakarā, jāsaka: tas būtu pliķis – tur neatrasties! Ja tu pagājušajos laikos esi ko jēdzīgu paveicis, tad acīmredzot vari būt arī tajā sarakstā iekšā. Ja tu tur neesi, tad tevis nav vispār… Es, protams, ironizēju un pārspīlēju. Ja ir tādi čekisti kā Jānis Stradiņš, tad arī man nebūtu kauns tur būt! Sarakstu publicēšana neko nemainīs. Vajadzīgi pierādījumi. Daudz kas bija atkarīgs no vides, situācijas. Var salīdzināt, piemēram, rakstnieku un komponistu vidi. Ja es būtu bijusi Rakstnieku savienības vidē, varbūt pat būtu iestājusies partijā. Rakstnieki noteica sabiedrības virzību. Augstu novērtēju tos, kas apgāja ar līkumu čekas piedāvātos kārdinājumus. Bet nevar būt sabiedrības tiesa par nepierādītu vainu.
Jānis Rokpelnis
Man personiski būtu bail iet uz Dokumentēšanas centru pārbaudīt, vai mans vārds nav kartotēkā. Padomju laikos apgrozījos bohēmiskās aprindās, par kurām bija pastiprināta čekas interese. Čekistiem bija jāpilda plāns. Mana priekšrocība (kā kristietis uzskatu) – jebkurš pārbaudījums jāpieņem ar pateicību. "Čekas maisu" lietai vajadzīgs politisks risinājums. Vajadzīgi vienādi noteikumi. Mēs nevaram otrā cilvēkā ielīst. Katrs attaisnosies ar saviem nopelniem vai sadarbības gadījuma raksturu. Svarīgs arguments būs darbošanās Latvijas labā. (..) Man nelikās morāli pieņemami, ka Dokumentēšanas centrā strādā paši cietušie, ka sākas pašiniciatīva ar sev pieejamo informāciju kārtot rēķinus. Tur jāstrādā neitrāliem cilvēkiem. (..) Šis saraksts, kā redzam no tiesas procesiem, nespēj nedz ko pierādīt, nedz noliegt. Par visu čekas struktūru un kārtību mēs pilnīgi uzticamies pašu čekistu vārdiem. (..) Saraksti jāpublicē. Kaut arī visa uzmanība riņķos ap pazīstamiem vārdiem. Ir lielāka nelaime – lauvas tiesa "sadarbojušos" nefigurē šajos "maisos", tas ir arhīvs, kas atrodas Krievijā. Specdienests šos cilvēkus varēs šantažēt. (..) Ziņotājs, kā teica Pauls Kļaviņš, nav pārkāpis pat tādu bausli kā – tev nebūs nepatiesas liecības dot par savu tuvāko. Tās liecības bija patiesas. Bet tā bija nodevība.