Nu, ar dāņiem mums ir seni rēķini kopš kuršu un vikingu laikiem, bet vēršanās pret Dienvidāfrikas Republiku gan var tikt iztulkota kā rasisms, kopš aparteīda sistēma tur ir likvidēta ar visas progresīvās cilvēces atbalstu. Cīņa bija nopietna, starptautiskas sankcijas pret Dienvidāfriku pastāvēja kopš 1964. gada, tātad visus manus skolas gadus, kur gan politinformācijās Dienvidāfriku vienmēr izkonkurēja karš Vjetnamā, tomēr bija zināms, ka pat kapitālistisko valstu starpā Dienvidāfrika ir kā spitālīgā. Tā nu spilgtākais, kas paliek atmiņā no tālaika skolnieka zināšanām par Dienvidāfriku, ir pasaulē pirmā sirds pārstādīšanas operācija, kuru 1967. gadā veica Dienvidāfrikas kardioķirurgs Kristiāns Barnards, kā tagad vēsta Vikipēdija, aparteīda kritiķis. 1976. gadā 28 Āfrikas valstis (ieskaitot dažu tādu, kuras diktators ir turēts aizdomās par kanibālismu) pat boikotēja Monreālas olimpiskās spēles, protestējot pret Jaunzēlandes atļaušanos uzspēlēt regbiju ar Dienvidāfriku. Deviņdesmitajos gados viss mainījās, pēc 27 cietumā pavadītiem gadiem brīvībā iznāca gan nevardarbīgās, gan vardarbīgās protesta formas izmēģinājušais Nelsons Mandela, 1993. gadā viņš saņēma Nobela miera prēmiju, aparteīds tika likvidēts.
Šā gadsimta sākumā, 2000. gada 16. februārī, Dienas rubriku No otras puses aizsāka liels virsraksts Latviete pirmoreiz Dienvidāfrikā. Inese Lūsiņa intervēja jaunāko no māsām Skridēm, tobrīd 17 gadu veco pianisti Laumu Skridi, kura tikko bija atgriezusies no starptautiska pianistu konkursa Pretorijā. "Izrādījās, ka tā ir tāda pati kā Eiropa un ziloņi pa ielām tur nestaigā," tāda bija pirmā Laumas atziņa. Konkursā viņa bija iekļuvusi labāko divpadsmitniekā 165 pieaugušo konkursantu starpā, kā arī saņēmusi speciālbalvu par labāko afrikāņu komponista skaņdarba izpildījumu. Dienvidāfrikā Skride pavadīja trīs nedēļas, kas, protams, ir pārāk mazs laiks zemes iepazīšanai, tomēr ar dažām atziņām dalījās.
Redzētais bija radikāli mainījis Laumas priekšstatus par Dienvidāfrikas Republiku: "Es zināju, ka būs ļoti karsts klimats, un biju pārliecināta, ka tur dzīvo galvenokārt melnādainie cilvēki. Iekāpu lidmašīnā un skatos – neviena, izkāpu – arī neviena. Lidostā mani sagaidīja baltie cilvēki ar lielu plakātu "Lauma Skride"." Lauma dzīvoja pie kādas ģimenes – milzīgā mājā ar lielu baseinu, mājas kinozāli, burbuļvannu un skaistu dārzu ar palmām. "Melnādaina, ļoti sirsnīga kalpone man katru rītu gultā pienesa kafiju. Saimnieki mani brīdināja, lai viena nebraucu ne vilcienos, ne autobusā vai taksometrā, jo tas baltādainai meitenei esot bīstami. Izņemot kalponi, kontaktējos tikai ar baltajiem. Arī konkursā piedalījās tikai baltie, viņu vidū arī trīs pianisti no Dienvidāfrikas Republikas.
Biju domājusi, ka Dienvidāfrikas Republika ir nabadzīga valsts, taču izrādījās, ka tā ir tāda pati kā Eiropa un ziloņi pa ielām tur nestaigā. Puse no iedzīvotājiem ir baltie cilvēki, visi labi situēti. Katrā mājā ir baseins. Pilsētas centrā redzēju arī nabadzīgus melnādainos, taču mēs, konkursa dalībnieki, dzīvojām ģimenēs ārpilsētā un redzējām tikai dzīves gaišo pusi. Pirms braukšanas mani brīdināja par tropiskajām slimībām un netīrību. Patiesībā viss ir ļoti tīrs, tikai visur daudz skudru. Pamostos – gulta pilna ar skudrām. Krūzītē arī. Taču skudras nekož. (..) Pēc konkursa ceturtās kārtas man pienāca klāt apmēram 70 gadus veca kundze un teica: labdien! Izrādījās, tas ir gandrīz vienīgais, ko viņa atceras no latviešu valodas, jo uz Dienvidāfrikas Republiku pārcēlusies pirms 50 gadiem," Dienai stāstīja jauniņā pianiste.
Intervētāji no Dienvidāfrikas avīzēm un televīzijas Laumai visvairāk prasījuši, kas ir Latvija un kur tā atrodas. «Sastapu tikai trīs cilvēkus, kas kaut ko zināja par Latviju."
Nu, ja tagad Latvija pieteiktu karu Dānijai Dienvidāfrikas dēļ, Latvijas tēls dienvidafrikāņu acīs noteikti celtos.
Mjā
reptilis