Pa visiem auklēs Danielu
Kad Solveigai apritēja 18 gadu, viņa no bērnunama paņēma audzināt savu māsu, pēc pāris gadiem – arī otru māsu un brālīti. Viņu vecāki ir dzīvi, bet vairāk par bērniem māti un tēvu interesē alkohols. Solveigu Petrovu par pašaizliedzību un ziedošanos Latvijas lepnumam nominēja tā pirmsākumos – 2004. gadā.
Kad jautāju, kā izauguši māsas un brālis, kā klājas pašai, Solveiga smaidot atklāj, ka pērn novembrī apprecējusies un ka pašas puisītim šomēnes aprit trīs mēneši.
Brālis un jaunākā māsa joprojām dzīvo pie Solveigas, tagad jau kuplākajā Maslovsku ģimenē. Oļegs izmācījies par pavāru un meklē darbu, Melānija sāks iet septītajā klasē, bet Oksana Vidzemes Augstskolā izstudējusi maģistrantūrā politikas zinātnes un dzīvo patstāvīgi. «Priecājos, ka manējie mācās, tagad pa visiem auklēsim Danielu,» teic apņēmīgā valmieriete.
Solveiga katru gadu braukusi uz tikšanos ar Latvijas lepnuma laureātiem un stāsta, ka ļoti gaida šos brīžus. Vienīgi pērn, kad gaidījusi mazulīti, neaizbraukusi.
«Pārsvarā ziņās rāda negācijas, labie darbi ir klusāki, bet vajag runāt par gaišajiem cilvēkiem. Daudz kas atkarīgs no pašiem, ja domā, rīkojas, tad dzīvē viss parasti iet uz labo pusi,» pārliecināta Solveiga.
Dzīve pamazām sakārtojas
Ventspils novada Tārgales pagasta iedzīvotāja Ilze Ābola (37) Latvijas lepnuma godu izpelnījās pirms nepilniem diviem gadiem ar rīcību, kas vienos izsauca nosodošu neizpratni, bet citos dziļu cieņu un apbrīnu. Ģimenē jau esot pieciem mazgadīgiem pašu bērniem, viņa kopā ar vīru uzdrošinājās paņemt aizbildnībā vēl piecus bez mātes palikušus nepilngadīgus vīramāsas bērnus. Pēc vīra drīzas aiziešanas mūžībā Ilze palika viena ar desmit sargājamām un aprūpējamām dzīvībiņām, jo viņas aizbildnībā bija vēl arī pašas jaunākais brālis.
Izbrīvējusi stundiņu starp bezdarbnieku kursiem, kuros viņa apgūst konditora prasmes, un bezgalīgajām rūpēm bērnu sagatavošanā skolai, meitenīgi slaidā Ilze uz tikšanos atbrauc astoņvietīgā WV markas mikriņā, kuru kuplajai ģimenei pagājušajos Ziemassvētkos kā dāvanu pasniedzis viens no bagātākajiem Ventspils uzņēmējiem. «No Rīgas, visām Latvijas malām un pat ASV esam saņēmuši tik milzīgu morālu un arī materiālu atbalstu, ka pateicībā bieži vien asaras saskrien acīs,» Ilzei emocijas arī tagad ņem virsroku. Pārsteidzošākais, ka palīdzība nav apsīkusi arī pēc tam, kad pēc Latvijas lepnuma piešķiršanas jau pagājis itin prāvs laiks.
Ilze jau gandrīz gadu ir bez darba, jo Ventspils Maizes kombināts, kurā viņa strādāja, izputējis. «Man ļoti patika cept maizi, tāpēc bezdarbniekos pieteicos mācīties nedaudz līdzīgā specialitātē – par konditoru. Stipri ceru, ka darbu rudenī izdosies atrast. Aizbildnībā bijušais brālis tagad ir pilngadīgs, sapņo par nokļūšanu armijā. Drīz būs pilngadīgas un darba dzīvē izies arī vecākās pašas un radu meitenes (tā gan nekad netiek dalīts, visi esam viena ģimene). Jaunākie iet skolā, un prieks, ka viņus bieži uzteic par čaklumu, saticību un izpalīdzību, kaut gan neiztiek arī bez blēņām,» uzskaita Ilze.
Pirms pāris gadiem viņa bilda, ka pēc vīra nāves nolikusi malā pašas likteni, visas rūpes veltot bērniem. Tagad Ilze atzīst, ka pamazām sakārtojas arī personīgā dzīve. Savukārt ar labdaru pūlēm viņu dzīvoklī pārmūrētas krāsnis, no labiem ļaudīm māja drīzumā cer sagaidīt pieslēgšanu ūdensapgādei. Un vilnas zeķes, ko adījusi un bērniem dāvinājusi Ventspils pensionāre, vispirmām kārtām jau sildījušas sirdi…
Edgars un Liena turpina piepildīt bērnu sapņus
2007. gadā novadnieki vēlējās, lai par Edgaru un Lienu Muceniekiem uzzina arī citi. Gleznotājs un tekstilmāksliniece ne tikai atrada laiku radīt mākslu, bet dot arī iespēju radoši izpausties apkārtnes bērniem. Abi izveidoja Lielvārdes Mākslas skolu.
Jau septiņus gadus abi mākslinieki rīko vasaras nometni bērniem ar īpašām vajadzībām. Daudzi no viņiem šo nedēļu gaida visu gadu.
Laiks gājis uz priekšu, un radošā nometne notiek jau vienpadsmito gadu. Kad viesojamies Kaibalas pamatskolā, visās malās notiek radošās darbnīcas. Viena grupiņa glezno, otra veido no māla, citi filmē, vairāki ir kustību nodarbībā. Šogad esot viskuplākais dalībnieku skaits – 38.
«Toms ir viens no mūsu pirmajiem nometnes dalībniekiem, slimoja ar astmu, bet viņš ar mums ir jau desmito gadu un ir fantastisks palīgs!» sajūsmināti stāsta Liena Muceniece. Ģirts braucis līdzi savai mammai, kas bija audzinātāja, tagad starp palīgiem ir arī viņš. «Izaugusi jaunā paaudze, kas gatavi iesākto turpināt tālāk. Tā ir lieliska sajūta,» gandarījumu neslēpj Liena un Edgars.
Patlaban lielvārdniekiem jau pievienojušies dalībnieki no Ogres novada, Ikšķiles, Ķeguma, Rīgas. No Madonas brauc Ieva Ivkina, ar kuru Mucenieku ģimene iepazinās Latvijas lepnuma svinīgajā pasākumā. «Ieviņa ir malacis. Viņa glezno, otu turot mutē,» stāsta Liena un rāda viņas uzgleznotos delfīnus jūrā, kas tiecas pretī saulei. Radošās lietas palīdz šiem cilvēkbērniem atraisīties, ļauj dzīvot.
Jau ceturto reizi nometne ir diennakts. Plānots brauciens ar laivām un nakšņošana teltīs. Liena stāsta, ka, protams, piedalās arī bērni ratiņkrēslos, tā viņiem būs fantastiska pieredze, jo visbiežāk viņi dzird – to nedrīkst, to tu nevari…
Nometnes dalībniece Līga Taukule, kas arī patstāvīgi nepārvietojas, teic, ka Liena un Edgars daudziem iemācījuši uzdrīkstēties, viņai palīdzējuši atrast darbu Ogres dienas centrā, lai nebūtu jāsēž mājās četrās sienās. «Man ir ļoti svarīgi justies vajadzīgai un būt cilvēkos,» stāsta jauniete un piebilst, ka viņi visi te jūtas kā liela ģimene un Edgars ar Lienu ir kā mamma un tētis.
Priecājas, ka mazajai Māriņai viss kārtībā
Kļūstot par aknas donori kolēģa meitiņai, Anita Liepiņa izglāba mazās Māras dzīvību. Kad atklājās, ka neviens no Miķu ģimenes radiniekiem neder par donoru, bet Anitai sakrita asins grupa, viņa nešaubīdamās pieteicās atdot daļu savas aknas. Pērn martā notika aknu transplantācijas operācija, pēc kuras Anita, ieraudzījusi gadu veco Māriņu, spēja tikai pateikt – tas ir brīnums! Māriņas tuvinieki Anitu var dēvēt par savas meitas sargeņģeli.
Dienas sazvanīta, Anita atklāj, ka ar Māriņu tiekas bieži, jo Valmierā dzīvo netālu viena no otras: «Priecājos, ka Māriņai viss kārtībā. Aizejot ciemos, jūtos gaidīta un jau kā savējais.» Kad jautāju, kā klājas pašai, balsī nedaudz skan rūgtums, jo šis gads personīgajā dzīvē esot iekrāsojis vairāk tumšās svītras. Smagi slima ar insultu slimnīcā atrodas Anitas mamma. «Veselības ziņā gan man viss kārtībā,» optimistiskāk piebilst atsaucīgā valmieriete, «jūtos ļoti labi, un aizmirsies, ka kaut kas tāds ir bijis. Dārzā strādāju smagus darbus, neko sev neierobežoju.»
Tu esi tā slavenā meitene
«Katru gadu televīzijā skatos Latvijas lepnuma noslēguma ceremoniju un priecājos, ka arvien atrodas cilvēki, kas darījuši labus darbus,» saka Madara Vikšere. Viņu 2008. gadā Latvijas lepnumam nominēja par drosmi un pašaizliedzību, jo meitene nenobijās no vairakkārt tiesāta uzbrucēja un izglāba citu meiteni.
«Ja nebūtu Loras, nez vai viss beigtos tik laimīgi,» tā notikumus pirms trim gadiem atcerējās Madara, tolaik Jēkabpils 3. vidusskolas 10. klases skolniece. Lora ir viņas joprojām uzticamais suns takšu jauktenīte. Dzīvnieki viņai pieķeras, vairākus kaķus un arī Loru bija paņēmusi no ielas. Pašaizliedzīgā meitene toreiz atzinās, ka sapņo kļūt par veterinārārsti. Jautāju, vai ieceri izdevies realizēt?
«Mācos par medmāsu, bet šobrīd (vasarā) pie vecvecākiem ganu govis. Iestājos Latvijas Universitātes Rīgas Medicīnas koledžā, esmu pabeigusi pirmo kursu, tā kā esmu tuvu medicīnai,» stāsta Madara un piebilst – bija iedomājusies, ka studēt būs vieglāk, bet jāmācās ir ļoti daudz un intensīvi.
Madarai nepatīkot dzīve pilsētā – lielā cilvēku drūzma, transporta kustība. «Nevaru vien sagaidīt piektdienas vakarus, kad braucu atpakaļ uz laukiem, kur ir miers un klusums. Pabeigšu studēt par medicīnas māsu, visticamāk, pēc tam piepildīšu sapni un kļūšu par veterinārārsti,» atklāj Madara, jo dzīvnieki viņai mīļi joprojām. Kad studente Rīgā, Lora savu saimnieci uzticīgi gaida laukos.
Jautāta, vai tiekas ar izglābto meiteni un vai citi joprojām atceras viņas drosmīgo rīcību, Madara atteic, ka tikušās esot, bet turpmākie dzīves ceļi katru aizveduši citur. Jēkabpilieši, kad abas ejot pastaigā ar Loru, mēdzot atskatīties. Atašienē pat uzrunājot: «Ā, tu esi tā slavenā meitene.»
Mērķtiecīgi tuvojas startam Londonā
Rihards Snikus joprojām spītē slimībai un mērķtiecīgi tuvinās sapnim – 2012. gadā piedalīties paralimpiskajās spēlēs Londonā.
2009. gadā viņu atzina kā Latvijas lepnumu, kas gājis caur ērkšķiem uz zvaigznēm, jo ar cerebrālo trieku sirgstošais jaunietis sasniedzis ievērojamus rezultātus jāšanas sportā.
Riharda vectēvs Andrejs Jurevičs stāsta, ka mazdēls progresē ar katru gadu. Aprīlī Francijā Rihards izpildījis normatīvu, kas pārsniedz 60 procentus no prasībām, līdzīgi izdevies jūnijā Dānijā. Latvijas Jātnieku federācijas mājaslapā rakstīts: «Starptautiskās sacensībās Dānijā, kurām piešķirts 3–4 zvaigžņu statuss, paralimpiskajā iejādē pirmo vietu izcīnījis Latvijas sportists Rihards Snikus ar zirgu Titurga, sasniedzot augstu rezultātu – 66,941%».
Ar Rihardu sazinos elektroniski, un viņš atzīst: «Pašam visu laiku jātiecas uz priekšu, tikai tā var nokļūt pie mērķiem, kuri ir izvirzīti. Kopš 2008. gada daudz kas ir noticis uz pozitīvo pusi. Vienu zinu droši, ka gribu mācīties tālāk.» Viņš teic, ka sācis iet uz Baldones trenažieru zāli, bet vislielākās pārmaiņas, protams, skar nodarbošanos ar jāšanas sportu. Pirms pāris mēnešiem paralimpiskā komiteja piešķīrusi naudu vēl papildu treniņiem: «Baidos, kā visu paspēšu, kad būs skola [jābeidz 12. klase], jāšanas treniņi, trenažieru zāle un mājasdarbi. Pašam liekas, ka šis būs visgrūtākais gads, bet sacensībās vissekmīgākais ir tieši šis gads.»
Latvijas Jātnieku federācijas prezidents Agris Blaus uzteic Rihardu, ka jau pirmajās sezonas sacīkstēs viņš spēja sasniegt ļoti augstu rezultātu, un paredz, ka jauneklis reāli saņems ceļazīmi uz paralimpiskajām spēlēm Londonā. Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidente Daiga Dadzīte uzsver, ka pirmo reizi Latvijas vēsturē kāds no jāšanas sporta pārstāvjiem kvalificējas startam šajās spēlēs.
Brāļi Barkovski labdarību nav pametuši
«Priecājos, ka cilvēku domāšana mainās, arvien vairāk palīdz cits citam. Kaut ko uzada vai atdāvina,» novērojis Matīss Barkovskis, kurš palīdz ar pārtiku, apģērbu un citām lietām ģimenēm, kam klājas grūti. Viņus abus ar brāli Oskaru 2008. gadā nominēja par jauniešu iniciatīvu. Toreiz Oskaram bija tikai 17, bet Matīsam 19 gadu, kad viņi, nodibinot sabiedrību Eurika, atrada iespēju, kā ar atklātnītēm vākt naudu Bērnu slimnīcai. Vēlāk tika iedibināta arī kustība Pabarosim bērnus! Atrasti ziedotāji, lai varētu atbalstīt trūcīgas ģimenes ar bērniem. Labajiem nodomiem jau ir daudz sekotāju, pašlaik palīdzot arī līdzīgi domājošie no Norvēģijas. Brāļi izveidojuši internetā mājaslapu Eurika. Tā piepildījies reiz Matīsa teiktais, ka vēlas attīstīt Eurikas darbību arī citās valstīs.
«Labdarība joprojām ir mūsu dzīves plāns. Vēlamies parādīt, ka ir iespējams mainīt ikdienu, ka varam palīdzēt cits citam,» teic Oskars.
Jau piecpadsmito gadu laikraksts Diena un TV3 rīko akciju Latvijas lepnums. Vairāk par tās norisi lasi akcijai veltītajā sadaļā!
Teodora