Tomēr laikraksts atzīst, ka „pats lielākais izaicinājums Amerikas kundzībai ir nevis globālās ietekmes pārdale, bet gan mazāk redzamas pārmaiņas – valsts pārvaldes un kapitālisma jaunas formas, kādas izstrādā Ķīna un citas attīstošās valstis”. „Brīvā tirgus demokrātiskajam sekulārajam modelim, kas kļuvis par sinonīmu rietumu pārākuma ērai, izaicinājumu met Ķīnas, Krievijas un Persijas līča monarhiju radītais valsts kapitālisms. Politiskais islāms soļo rokrokā ar demokrātiju Tuvajos Austrumos. Kreisais populisms nostiprina pozīcijas Indijā un Brazīlijā. Tā vietā, lai sekotu rietumu attīstības ceļam un pazemīgi ieņemtu savu vietu liberālajā pasaules kārtībā, ātri attīstošās valstis veido savas nākotnes versijas un noraida Rietumu ideoloģiskās ambīcijas,” secina laikraksts.
Pēc izdevuma domām, amerikāņiem nenāksies grūti saglabāt savu varenību arī šajā gadsimtā, toties būs sarežģīti pierast pie Amerikas ideoloģiskā pārākuma zaudēšanas un nonākt pie kompromisiem arvien sašķeltākā un grūtāk pārvaldāmā pasaule. „Ja amerikāņu līderi izliksies neredzam šo jauno realitāti un arī turpmāk rēķināsies ar sekošanu rietumu likumiem, viņi ne vien vienkārši nesapratīs jaunās lielvalstis, bet arī atgrūdīs no sevis daudzas valstis, kas ir pārgurušas no tā, ka tām tiek uzspiesti rietumu pārvaldes standarti,” ir pārliecināts laikrakts. Ja rietumos izaugsmi vadīja vidusšķira, tad Ķīnā autoritāra valsts izrādījās pārāka pār vidusšķiru, un valsts ekonomika šobrīd pārspēj rietumu konkurentus, bagātinot buržuāziju un atbrīvojot miljoniem ķīniešu no nabadzības. Konkrētu valsts kapitālisma priekšrocību dēļ Ķīnas modeli pārņem Krievija, Vjetnama un daudzas citas valstis.
Nav attaisnojuši amerikāņu cerības arī Tuvie Austrumi: valsts un islāms tajos ir nešķirami, tādēļ autoritāro režīmu krišanas laikā pie varas atgriežas politiskais islāms. „Arābu pavasaris” parādīja, ka demokratizācija nav tas pats, kas vesternizācija, un Vašingtonai jau sen ir laiks pārskatīt savu aklo atbalstu reģiona sekulārajām partijām,” atzīmē izdevums.
Kaut arī Indija un Brazīlija ir stabilas sekulāras demokrātijas, kas skaidri seko rietumu modelim, to iedzīvotāju vairākums ir pilsētu un lauku trūcīgie, nevis vidusšķira, un rezultātā abas valstis sliecas kreisā populisma virzienā, kā arī ir nogurušais no brīva tirgus un pārstāvnieciskās demokrātijas institūtiem, kas ir izdevīgi tikai privilēģētai elitei.
Bez tam jaunās demokrātijas iet savus ceļus arī ārpolitikā. Vašingtona ilgu laiku uzskatīja, ka vērtību kopību nozīmē arī interešu kopība, un ar laiku jaunas demokrātijas kļūs par ASV sabiedrotajām, tomēr praksē pat tās jaunās lielvalstis, kas ir stabilas demokrātijas, sliecas īstenot savu kursu, paātrinot tādas jaunas pasaules atnākšanu, kurā vairāk netiks spēlēts pēc rietumu likumiem.
XXI gadsimts būs pirmais vēsturē, kad savstarpēji saistītā pasaulē vienlaikus pastāvēs liels skaits dažādu pasaules kārtības versiju un pārvaldes modeļu. Rietumi vairāk netiks uzskatīti par globalizācijas iedvesmotājiem. Liels skaits varas centru un to konkurējošie modeļi sacentīsies vienādākos apstākļos. „Atceroties par to, Vašingtonai ir jāatzīst, ka kapitālisma un sekulārās demokrātijas amerikāņu versijai kopš šā brīža nāksies konkurēt ideju tirgū. Savienotajām Valstīm turpmāk nāksies aizsargāt ne tikai savas intereses, bet arī savas vērtības.”
Visas amerikāņu līderu runas par jaunu amerikāņu gadsimtu vai valdību gāšanu rietumu vērtību izplatīšanas vārdā tikai atgrūž no ASV valstis, kuras ir tik vajadzīgas Amerikai, lai stāvētu pretī ļaunuma asij un izveidotu tādu globālo sistēma, kur vara pieder daudziem. Savu vērtību aizstāvēšana un vienlaicīga atzīšana, ka arī alternatīvajām pārvaldes formām ir tiesības pastāvēt, paaugstinās nācijas tikumīgo autoritāti un palielinās varbūtību, ka arī citas valstis attieksies pret ASV pozīciju ar atbilstošu cieņu, rezumē izdevums.