Dienvidāfrikā Mandelas mantojumu vērtē kritiski

Lai gan pašreiz dienvidafrikāņi dzīvo labāk kā jebkad agrāk, tomēr daudzi ir vīlušies, ka Mandelas pēcteči nav spējuši īstenot viņa vīziju par labāku valsti, kur ir izskausta nabadzība, nevienu nediskriminē pēc rases un sociālās piederības un visiem ir vienlīdzīgas iespējas iegūt labu izglītību un darbu. 

28 gadi cietumā

Mandela piedzima 1918. gada 18. jūlijā. Viņš iesaistījās politikā jurisprudences studiju laikā pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados, kad pievienojās Āfrikas Nacionālajam kongresam (ANC). Sākotnēji Mandela iestājās pret kolonizatoru varu, bet vēlāk cīnījās pret aparteīdu – 1948. gadā uzsāktu sistemātisku rasu nošķiršanu un balto minoritātes kontrolētās valdības vēršanos pret melnādainajiem un citu rasu pārstāvjiem. 

Mandela organizēja nevardarbīgas pilsoniskās nepakļaušanās kampaņas. Viņu vairākkārt arestēja par protestu rīkošanu un 1956. gadā kopā ar vēl 155 cilvēkiem mēģināja notiesāt saistībā ar apsūdzībām valsts nodevībā. 

Zaudējis ticību miermīlīgām pretošanās metodēm, Mandela 1961. gadā izveidoja ANC militāro atzaru, kas sāka sabotāžas kampaņu pret valdību. 1962. gadā viņu arestēja, bet 1964. gadā notiesāja uz mūžu par apvērsuma plānošanu. 

Mandelas nonākšana aiz restēm nespēja apslāpēt viņa sekotāju centienus izbeigt aparteīda režīmu, ko nosodīja arī ANO, ieviešot ekonomiskās sankcijas pret Dienvidāfriku. Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados pretošanās aparteīdam kļuva arvien vardarbīgāka, uz ko valdība atbildēja ar vēl nežēlīgākām represijām. 

Astoņdesmito gadu beigās valdošā Nacionālā partija uzsāka sarunas ar ANC, kas rezultējās ar Mandelas atbrīvošanu 1990. gadā un aparteīda režīma atcelšanu 1991. gadā. 1994. gadā notika valstī pirmās demokrātiskās vēlēšanas, kurās uzvarēja ANC, bet parlaments ievēlēja Mandelu par prezidentu. 

Pēc pirmā prezidentūras pilnvaru termiņa beigām 1999. gadā Mandela nekandidēja uz otro termiņu.