Šobrīd, teikts publikācijā, runa ir pat ne tik daudz par albāņu, kuri veido 90% no 1,7 miljoniem 2008. gadā neatkarību pasludinājušās Kosovas iedzīvotāju, brīvībām, cik par Kosovas teritorijā palikušo serbu tiesībām. Aptuveni 60 tūkstoši serbu dzīvo Ziemeļkosovā – reģionā, kuru Prištinas varas iestādes faktiski nekontrolē.
Atsevišķu rietumvalstu krīzes menedžeru apgalvojumi, ka Kosovas pēdējo laiku vēsture ir "panākumu stāsts", ir tikpat absurdi, kā paziņojumi, ka nesen pārtrauktās sarunas starp Serbijas un Kosovas varas iestādēm ir "izrāviens abu pušu attiecībās". Tāpat, lai arī Kosovas neatkarību ir atzinušas kopumā 77 valstis, bez Serbijas tai nepiekrīt Krievija, Ķīna un 5 Eiropas Savienības dalībvalstis, norāda Der Standard.
Izdevums spriedzes pieaugumu Kosovā un faktu, ka Kosovas premjerministrs Hašims Tači neatlaidīgi pieprasa kontroles pār divām robežpārejām uz robežas ar Serbiju nodošanu viņa spēkiem, skaidro ar Kosovas vadības bailēm no nākotnes. Pēc tam, kad Serbija ir izdevusi Hāgas tribunālam visus meklētākos kara noziedzniekus, tai agri vai vēlu tiks atvērtas ES durvis pat gadījumā, ja Belgrada neatzīs Kosovas neatkarību. Tas var mazināt ES labvēlību pret Kosovas albāņiem, tādēļ arī H. Tači ir neatlaidīgs. Un viņa darbībām ir panākumi, jo Ziemeļkosovas serbi ir noskaņoti ļoti ekstrēmistiski, noslēdz izdevums, kurš kā iespējamo krīzes risinājuma ceļu min "visu ES dalībvalstu vienotu rīcību".