Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) dod 40% iespēju, ka eiro valūtas zona, kurai šogad pievienojās Latvija, ieies recesijā. Ilgāku laiku spoži neklājas Francijai, bet stagnēt sāk arī Vācija. Uz šāda fona izskan pretēji politiķu paziņojumi, kā ekonomikas vājums ārstējams. Vienā nometnē ir valstis ar Vāciju priekšgalā, kas lepojas ar sabalansētiem budžetiem, pretējā pusē ir grupa ar Franciju un Itāliju, kas izaugsmes vārdā gatavas slīgt dziļākos parādos.
Vācijai par apsēstību ar mazu budžeta mīnusu nākas uzklausīt daudz kritikas gan no SVF, gan medijiem, gan ekonomistiem. "Tas ir neprāts neinvestēt," saka Brisele bāzētās domnīcas Bruegel pētnieks Gregorijs Kless. Viņš piekrīt, ka budžeta deficītam nav jābūt augstam vienmēr, bet Kless domā līdzīgi kā Francijas valdība, ka nav "nav pareizākais laiks taupībai un konsolidācijai".
Pieaug spiediens uz Eiropas Centrālo Banku (ECB) – vienotās valūtas zonas galveno banku, lai tā nodrošina lētu naudu. ECB jau spērusi vairākus soļus – tā piedāvā bankām naudu par vēsturiski zemām likmēm, uzpērk ar aktīviem nodrošinātus privātos vērtspapīrus. Jau šos pasākumus ar nepatiku uzņem Vācija, bet ir ekonomisti, kas saka - tie ir novēloti un der tikai ieskrējienam.
Kless uzskata, ka strukturālās reformas ir pēdējais no elementiem: "Ar monetāro un fiskālo politisku vajag panākt izaugsmi un tad var veikt strukturālas reformas, lai padarītu ekonomiku efektīvāku, jo reformas pareizāk veikt tad, kad ir izaugsme."
Pretēji domā Latvijas Banka, kas ir vienisprātis ar kolēģiem Vācijā. "Problēma ar uzskatu, ka vajag sapumpēt sistēmā daudz naudas un tad valdības veiks reformas, ir tāda, ka valdības pēc tam nav spiediena priekšā un nav naskas uz strukturālo reformu veikšanu," norāda Andris Strazds, Latvijas Bankas ekonomists.
Realitāte ir tāda, ka ECB piedāvātā nauda reti kam ir vajadzīga. Tas savukārt nozīmē, ka izsniegtie aizdevumi nesasniedz tādus apjomus, lai dzītu uz augšu inflāciju.
Bankas min, ka tām papildu naudu nevajag, jo nav tālāka pieprasījuma no uzņēmējiem. Tam ir iemeslu buķete – karadarbība Ukrainā, sankcijas ar Krieviju, problēmas ārpus Eiropas, birokrātiskiem šķēršļi, politikas neparedzamība. Arī bankām nav pārliecības, ka naudu atdos, turklāt notiekošie stresa testi samazina banku ambīcijas.