Rietumbalkāni, kas deviņdesmitajos gados pieredzēja asiņainu karadarbību, ir kļuvuši par lielvaru interešu sadursmes vietu. To savos apskāvienos vēlas ievilināt ne tikai ES, bet arī Krievija, kam nav tīkama ES paplašināšanās valstīs, ko tā dēvē par "tuvējām ārzemēm", un Ķīna, kas iegulda ievērojamos līdzekļus rūpniecības un infrastruktūras projektos reģionā. Pēdējos gados arvien uzstājīgāk savu ietekmi Rietumbalkānos mēģina palielināt arī Turcija.
2015. gada migrācijas krīze, kuras laikā pa tā dēvēto Rietumbalkānu migrācijas ceļu uz ES devās simtiem tūkstošiem migrantu un patvēruma meklētāju, apliecināja reģiona milzīgo nozīmi ES drošībai un stabilitātei.
2003. gadā Grieķijas pilsētā Salonikos notikušajā pirmajā ES un Rietumbalkānu valstu samitā bloka līderi paziņoja, ka "Balkānu nākotne ir ES". Taču kopš Horvātijas pievienošanās 2013. gadā neviena cita reģiona valsts nav sasniegusi šo mērķi.
Līdz šim sarunas par iestāšanos ES ir uzsākušas divas valstis – Serbija un Melnkalne. Serbijas, kam ir ļoti ciešas politiskās un kultūras saites ar Krieviju, galvenais šķērslis kļūšanai par ES dalībvalsti ir saspīlētās attiecības ar Kosovu, kas 2008. gadā pasludināja neatkarību no Belgradas. Savukārt pērn par NATO dalībvalsti kļuvusī Melnkalne nespēj tikt galā ar korupciju un samazināt politisko ietekmi tieslietu sistēmā un medijos.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena ceturtdienas, 17. maija, numurā! Ja ir vēlme laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
bet
to bet