Daudzas ģimenes devušās uz
ārzemēm labākas dzīves meklējumos vai profesionālās pieredzes
attīstīšanai, un atvases dodas līdzi. Tā kā valdības mērogā
aizbraukušo tautiešu mudināšana atgriezties jeb reemigrēt ir
pasludināta par vienu no prioritātēm, arī pedagogiem nākas būt
gataviem, kā strādāt ar bērniem, kas atgriežas Latvijas skolās
no citas kultūras, valodas un mācību vides. Tādēļ Izglītības
kvalitātes valsts dienests (IKVD) veica analītisko izpēti
Vispārējās izglītības iestāžu izglītojamo, kuri atgriezušies
no mācībām citā valstī, iekļaušana Latvijas izglītības
sistēmā, ar ko klajā nāca pērnā gada nogalē. Projekta mērķis
bija izpētīt, kā reemigrējušie bērni iekļaujas Latvijas skolu
dzīvē, kādas ir izplatītākās problēmas, ar ko nākas
saskarties un ko risināt. Skolas Diena noskaidro, kā skolas īsteno
reemigrējušo skolēnu integrēšanu un kā jūtas paši bērni.
Skaitļi un rīcība
Izglītības un zinātnes ministrijas Komunikācijas un dokumentu pārvaldības nodaļas komunikācijas konsultante Iveta Zariņa informē, ka analītiskajā izpētē piedalījās 64 skolu direktori, pedagogi un reemigrējušo bērnu vecāki no dažādiem Latvijas reģioniem. No aptaujātajām skolām 35 mācījās reemigrējušie skolēni, kā arī bērni, kuri piedalījušies skolēnu apmaiņas programmās un izglītojušies kādā citā valstī nevis ģimenes aizbraukšanas dēļ, bet pēc pašu izvēles. Kaut arī šīs situācijas ir visai atšķirīgas, tomēr pedagogi atzīst – pēc atgriešanās Latvijā grūtības, ar kādām nākas saskarties šiem bērniem, ir līdzīgas, vienīgi apmaiņas programmās pabijušie ir motivētāki tās produktīvāk pārvarēt.
Rīgas reģionā ar IKVD izpētes posmā un atbalsta
skolām sniegšanā sadarbojas arī Rīgas domes Izglītības,
kultūras un sporta departaments (IKSD), izpētot, ka 2012./2013.
mācību gadā Rīgas skolās mācījās 46 reemigrējušie bērni,
savukārt 2013./2014. mācību gadā – 36. Septiņi skolēni
atkārtoti devušies uz ārzemēm, savukārt tikai astoņos gadījumos
skolas nav spējušas tikt galā pašu spēkiem un skolēna
iekļaušanai skolas dzīvē bijis nepieciešams citu iestāžu
atbalsts – visbiežāk Valsts izglītības un satura centra un
Latviešu valodas aģentūras speciālistu konsultācijas. Taču
lielākoties skolas spēj tikt galā, jo skolu direktoriem kursos ir
tikusi nodrošināta rīcības pamatprincipu apguve.
Biežāk pieklibo valoda
Rīgas Centra daiļamatniecības sākumskolas direktore Aija Neilande stāsta, ka arī tad, ja skolēns labi mācās un ģimene seko līdzi bērna dzīvei skolā, reemigrējušam skolēnam nepieciešama pastiprināta uzmanība no klases audzinātājas, iespējams, arī sociālā pedagoga konsultācijas. "Mūsu skolā mācījās bērns, kurš divus gadus pavadīja Lielbritānijā un pēc tam atgriezās Latvijā, otrs skolēns savukārt mācījās Itālijā. Abi bērni ir no rūpīgām ģimenēm, vecāki ļoti seko līdzi, kā atvasēm sokas skolā. Rīgas domes IKSD speciālisti mums piedāvāja savu palīdzību, bet viss noritēja veiksmīgi, nebija nepieciešami papildspēki," stāsta direktore.
Lielākā problēma, ar kuru saskaras
reemigrējošo skolēnu pedagogi, ir bērnu valodas prasmes
nepietiekams līmenis. Tas ir aktuāli gan skolās ar latviešu
mācību valodu, gan mazākumtautību izglītības iestādēs. To
uzsver arī Rīgas 74. vidusskolas direktore Irina Frolova un rosina
vecākiem sekot līdzi, lai, atrodoties ārzemēs, atvase neaizmirst
dzimto valodu vai to valodu, kādā notiek mācības dzimtenes skolā. "Mūsu skolā atgriezās skolēns no Anglijas, un priecājamies, ka
viņš bija saglabājis līdzšinējo valodas zināšanu līmeni
krievu un latviešu valodai, kā arī pilnveidojis angļu valodu –
tas bērnam ir tikai ieguvums. Klases audzinātāja veiksmīgi
sadarbojās ar vecākiem, un semestra laikā bērns bija pilnībā
iejuties skolas dzīvē," teic Frolova.
Jāiesaistās ģimenei
Neilande uzsver – lai bērns veiksmīgi iejustos jaunā vidē, liela nozīme ir vecāku iesaistei, arī ģimenes inteliģences līmenim. "Bieži, dzīvojot vidē ar atšķirīgu valodu, bērnam krītas dzimtās valodas zināšanu līmenis – klibo gramatika rakstot, tiek lietotas nepareizas vārdu formas, ienāk izteicieni no svešvalodas. Lai tā nebūtu, svarīgi, kādā līmenī latviešu valodu lieto ģimene – vai lasa grāmatas, dzied dziesmas, runā par sajūtām, diskutē par garīgām, kulturālām tēmām, nevis lieto valodu tikai sadzīviskai saziņai," saka direktore.
Vēl viens grūtums ir atšķirīgs mācību priekšmetu apguves līmenis. Pat ES ietvaros dažādās valstīs atšķiras ne tikai izglītības programmas, prasības un laiks, kad bērns ko mācās, bet pat mācību priekšmeti, to formulējums, saturs. Zariņa stāsta, ka IKVD veiktās izpētes secinājumi paredz reemigrējušajiem skolēniem veidot individuālu mācību plānu un noteikt papildu konsultācijas pie priekšmetu pedagogiem, lai izlīdzinātu zināšanu līmeni. Tad skolēnam nav jāpaliek kādā klasē otru gadu, taču nākas mācībām veltīt vairāk laika. Tas gan nenozīmē, ka reemigrējušie bērni kaut ko ir iekavējuši, mēdz būt, ka atsevišķos priekšmetos viņu zināšanu līmenis ir pat augstāks. Bet galvenais ir saprast, kas jādara šeit, Latvijas skolā.
Neilande ievērojusi, ka atšķirīgi ir arī sekmju vērtējumi, kas ne vienmēr ir interpretējami tā, kā ierasts Latvijā. Turklāt skolēnam no Itālijas viss sekmju izraksts bijis itāļu valodā. Līdz ar to skolai jāvelta uzmanība, lai saprastu, tieši kas domāts ar vienu vai otru atzīmi. Lai noteiktu bērna zināšanu līmeni un to, kas vēl jāapgūst, lai iekļautos, var būt vajadzīgi arī papildu pārbaudījumi.
"Bez praktiskajām grūtībām, kādas var būt ar mācībām, nedrīkst aizmirst arī psiholoģiskās. Bērnam vides maiņa ir stress. Mainās draugu loks, ikdiena, arī klimats. Itālijā ir silti, sabiedrība pozitīvāka, atvērtāka. Mums ir noslēgti cilvēki, pelēkas ziemas. Vecākiem jārēķinās, ka atvase var izjust diskomfortu, un kopā ar skolu jāmeklē risinājumi, kā to mazināt," domā Neilande.