Treniņnometnes sākumā treneris Luka Banki teica, ka dodaties ceļojumā! Kāds tas tev izvērtās?
Bija labs. Nogurdinošs un varbūt gribējās vēl labāku noslēgumu, bet domāju, ka varam būt apmierināti ar sasniegto. Un ir vēl, kur tiekties.
Līdzīgas sajūtas, kā pēc valstsvienības iepriekšējā lielā finālturnīra 2017. gadā? Arī tur bija piektā vieta un ceturtdaļfinālā sāpīgs zaudējums topošajiem čempioniem!
Pat nezinu. (Gari nopūšas.) Es toreiz biju jaunais. Pieredzējušie varētu labāk salīdzināt, bet es tajā čempionātā tik daudz nespēlēju, tāpēc šoreiz man noteikti ir citādas sajūtas.
Ar ko tev kā basketbolistam Pasaules kauss atšķiras no Eiropas čempionāta?
Vienkārši lielāka izmēra turnīrs, bet tā īsti nekā... Nu labi, nevar teikt, ka nekādas atšķirības, jo mēs tāda mēroga turnīrā nokļuvām pirmo reizi. Par to vien jau ir lepnums, jo Eiropas čempionātos iepriekš spēlējām regulāri, līdz ne tik senā pagātnē paklupām. Visforšākais bija izbaudīt visu gatavošanās posmu ar izlasi, piedalīšanos tāda mēroga turnīrā. Kādu laiku taču nebija sanācis. Šķiet, sešus gadus bija tikai īsie sabraukumi pirms kvalifikācijas spēlēm.
Ar ko turnīrs paliks atmiņā?
Spēles notika viena pēc otras tā, ka nesanāca ne īsti pārdzīvot par zaudējumiem, ne pārāk sapriecāties par uzvarām. Viena spēle beidzās, bet jau divas dienas vēlāk nākamā. Baigais skrējiens. Tikai tagad, pēc atbraukšanas mājās, iestājās miera sajūta.
Tālās Āzijas kolorīts deva papildu efektu?
Mēs to īpaši neredzējām un neizjutām. Man šķiet, visa turnīra laikā tikai vienu reizi tā īsti izgājām no viesnīcas. Filipīnās aizgājām līdz tam slavenajam atklātajam basketbola laukumam, tas arī viss – kāda pusstunda sanāca. No tā, kur bijām, redzējām tikai lidostu, viesnīcu un sporta zāli.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze oktobra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!