Kāpēc Latvijas futbolistus neizdodas biežāk iekārtot spēcīgos ārzemju klubos?
Ir vairāki faktori, tostarp arī Latvijas izlases sniegums un rezultāti, jo to nopietna līmeņa klubos ļoti vērtē. Ja izlasei nav punktu turnīra tabulā, tiek piedzīvotas lielas sakāves, kaut arī pret laba līmeņa komandām, tas tomēr Latvijas futbolistus attālina no iespējas iekrist spēcīga kluba skautu redzeslokā. Komandas, kas līdz pēdējām kārtām reāli cīnās par iekļūšanu Eiropas čempionātā, piesaista nesalīdzināmi vairāk uzmanības. Nu, kurš grib spēlētāju no komandas, kas atrodas pēdējā vietā grupā? Skaidrs, ka uz tādiem pat neskatās, ja vien viņi nav piecas galvas tiesas pārāki par citiem tajā komandā. Otrs, es ļoti bieži redzu, ka jaunajiem spēlētājiem raksturā pietrūkst svarīgas īpašības – izsalkums, vēlme pierādīt savu gatavību jau šodien un spēlēt kaut vai RFS, Riga vai Valmiera sastāvā. Tā vietā, lai katru dienu cīnītos par savu vietu un pierādītu, ka te sabraukušie leģionāri ne ar ko nav labāki, ļoti bieži redzu, ka tiek nolaistas rokas, kāds pat apvainojas uz treneriem un kluba vadību par to, ka viņa vietā spēlē cits. Tai brīdī būtu jāatrota piedurknes un treniņos jāparāda, ka viņi kļūdījušies! Pietrūkst sportiskās nekaunības un gatavības savu vietu izcīnīt. Man nepatīk salīdzināt ar iepriekšējām paaudzēm, bet, cik atceros, mums konkurence nebija mazāka. Komandās ar Lietuvas, Gruzijas un citu izlašu spēlētājiem vajadzēja sevi nepārtraukti pierādīt. Ne visiem izdevās, kāds padevās, kāds aizgāja, paziņojot, ka viņš tāpat te nespēlēs, ja ir tik spēcīgi leģionāri, bet citi palika. Atceros, ka man bija dusmas, ja kādu citu ielika manā vietā. Katru dienu vēlējos Starkovam treniņos pierādīt, ka es te gribu spēlēt un mana vieta ir pamatsastāvā. To diemžēl šodienas futbolā neredzu jaunajos spēlētājos.
Kāpēc tā? Es neticu, ka viņi negrib spēlēt!
Varbūt tas saistīts ar kopējā dzīves līmeņa paaugstināšanos. Tomēr daudz spēlētāju tagad, īpaši Rīgā, nāk no turīgām ģimenēm. Viņiem nav jādomā, ko ēdīs, ja nesaņems algu vai prēmiju. Savulaik situācija bija mazliet citāda. Mūs uz priekšu dzina apziņa, ka bez futbola mums nekā cita nav un tas ir viens no nedaudziem veidiem, kā varam sevi un ģimeni nodrošināt. No otras puses, basketbolā un hokejā situācija nav citāda, bet tur tie raksturi parādās. Varbūt tā ir treneru vaina, varbūt tiek pieļautas kaut kādas kļūdas. Man nav vienas pareizas atbildes.
Kurā karjeras posmā tev bija visvairāk sevi jāpierāda?
Cīņa par vietu sastāvā bija visur. Tai pašā Metalurgā priekšā atradās ļoti daudz pieredzējušo spēlētāju, leģionāri. Man nebija baiļu no vecajiem spēlētājiem, jau sešpadsmit septiņpadsmit gados to laukumā centos rādīt arī viņiem pašiem. Skaidrs, ka pēc tam Skonto sastāvā bija vēl līmenis augstāk, jo tur, kā teicu, jau spēlēja daudz izlašu futbolistu. Laba konkurence spēlētājam vienmēr nāk par labu.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze novembra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!