Runājam divas dienas pēc lielas uzvaras pār Ungārijas klubu un kvalificēšanās Eirolīgas pamatturnīram, atbildes mača pagarinājumā atspēlējot septiņu punktu deficītu. Kādas bija emocijas pēc šīs spēles?
Kad pagarinājumā palika divas ar pusi minūtes, bija doma, ka nu jau atkal zaudēsim, tomēr jutu, ka varam atspēlēties, un to arī beigās pierādījām. Kārtējais dramatiskais sezonas iesākums, bet labi, ka viss izvērtās šādi. Izvilkām sevi aiz ausīm.
Ko maina spēlēšana Eirolīgas pamatturnīrā?
Ir uzreiz automātiski garantētas 14 spēles spēcīgākajā sieviešu līgā Eiropā. Varēsim spēlēt pret labākajām spēlētājām un komandām. Tas būs svarīgi pieredzei. Ceram arī pamatturnīrā izcīnīt uzvaras.
Otro gadu pēc kārtas esi nobāzējusies Venēcijā. Kā tur jūties?
Jūtos labi. Paliku, jo man patika organizācijas līmenis. Daudzviet Eiropā nav pieejams tik augsts līmenis kā šeit, kur praktiski ne par ko nav jāuztraucas. Viss notiek ļoti profesionāli. Tas man bija svarīgs aspekts. Tāpat, protams, nedrīkst aizmirst, ka daudziem Eiropas klubiem ir problēmas ar finansēm. Iepriekš man bijis jādomā, vai sezonas beigās vispār saņemšu algu, bet šeit tā nav problēma, ar visām norēķinās laikus.
Kāds ir Itālijas sieviešu nacionālā čempionāta līmenis?
Nav augstākais Eiropā, bet noteikti labāks par Čehiju un Beļģiju, kur iepriekš spēlēju. Turklāt tagad tur esam jau divas Eirolīgas komandas. Pirmās četras vienības savā starpā cīnās līdzvērtīgi, turklāt arī pret pārējām spēlēt nav vienkārši, jo katrā vienībā ir vismaz divas ārzemnieces. Līmenis ir diezgan pieklājīgs.
Un kāds ir fanu atbalsts?
Fani krietni vairāk nāk uz vietējā čempionāta spēlēm. Uz Eiropas spēlēm viņi ierodas tad, ja ir labs rezultāts. Nevaram sūdzēties, ka fanu būtu maz, bet zāle arī nav pārpildīta kā vīriešu spēlēs.
Galvenajā komandā šogad neesi vienīgā latviete, jo veiksmīgi debitējusi arī Laura Meldere.
Laura Venēcijā ir jau trešo gadu un ar mums trenējās arī pagājušajā sezonā. Tad viņai priekšā bija itāliete Sāra Madēra, kura vasarā kļuva par Eiropas U20 čempionāta vērtīgāko spēlētāju, savukārt šogad Laurai ir iespēja sevi pierādīt un pagaidām viņa to izdarījusi labi. Izšķirošajā Eirolīgas kvalifikācijas mačā Laura mums ļoti palīdzēja.
Tu viņu īpaši uzmani, pavelc uz priekšu, uzraugi?
Jā, protams. Es dalos savā informācijā, pasaku viņai kaut ko priekšā. Man patīk padalīties, ceru, ka viņai tas noder un kādreiz viņa to izmantos savā spēlē. Tomēr pārāk daudz neuzbāžos, cenšos ar mēru.
Decembrī jums būs arī spēle Rīgā, varēsiet mēģināt atriebties TTT par pērnās sezonas zaudējumu Eirolīgas kvalifikācijā.
Šosezon sanācis, ka mūsu grupā ir gandrīz visi mani bijušie klubi – Castors Braine, Prāga un mājas klubs TTT, kur spēlēju vidusskolas laikā. Ceru, ka TTT ir līmenis, ar ko varam cīnīties abos mačos, bet laiks rādīs. Pareģojumus vēl neizteikšu, bet noteikti katrā spēlē centīsimies cīnīties par uzvaru un apturēt pretinieku.
Pirms tam gan tev būs iespēja braukt uz Rīgu arī novembrī, kad sāksies Eiropas čempionāta kvalifikācijas cikls. Vai redzēsim tevi izlasē?
Man pēc šīs intervijas būs saruna ar Mārtiņu Gulbi, bet varu atklāt, ka šoreiz nevēlos spēlēt izlasē. Guntai teicu, ka esmu atvērta, tomēr šajā sabraukumā neredzu sevi izlasē.
Kāpēc šādas domas?
(Pauze.) Es esmu labā, mierīgā, psiholoģiski nosvērtā vietā. Esmu ilgi gājusi uz to, ka nevajag pārāk daudz uztraukties, psiholoģiski iespaidoties. Negribu, lai tas mainās un man traucē turpmākajā sezonā. Man ir prieks, ka Mārtiņam dota iespēja vadīt izlasi un pierādīt sevi, bet tajā pašā laikā jāatceras, ka viņš nav trenējis nevienu sieviešu komandu, viņam nav šīs pieredzes. Desmit dienu treniņnometne ir nepietiekams laiks, lai komanda sagatavotos. Man nav šaubu, ka viņš darīs visu iespējamo, lai sagatavotu komandu, tomēr jautājumus jau atkal raisa asistentu kolektīvs, jo sastāvā kārtējo reizi iekļauts treneris, kurš strādājis tikai ar puišu un jauniešu komandām (kā Gulbja palīgi izvēlēti Matīss Rožlapa un Ziedonis Jansons, kuri izlasē bija arī šī gada Eiropas čempionātā – aut.). Šādā gadījumā nevaru sagaidīt, kad piedāvājums trenēt izlasi tiks izteikts manam tētim, jo viņš arī ir labs cilvēks, viņam ir labs humors, turklāt viņš pēdējo sešu, septiņu gadu laikā sieviešu basketbolā bijis vairāk nekā dažs labs no treneru kolektīva. Es nesaprotu šo konceptu. Nezinu, kādi ir mērķi trenerim Gulbim.
Visu interviju lasiet žurnāla Sporta Avīze novembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!