Februārī pagarināji līgumu ar Lodzas Widzew, tev bija ļoti labas attiecības ar treneri un likās, ka viss rit ideāli. Vai sezonas izskaņā gaidīji, ka vasarā tavā karjerā varētu notikt straujš pavērsiens?
Protams, negaidīju un, kā jau teici, februārī pagarināju līgumu. Man Lodzā viss patika – līdzjutēji, atmosfēra, cilvēki, klubs. Viss bija ļoti labā līmenī, un arī treneris man ticēja, biju viens no komandas kapteiņiem. Sarunas par līguma pagarināšanu ritēja ilgi, viņi jau decembrī pateica, ka vēlas turpināt sadarbību, un par detaļām runājām divus mēnešus. Šī trenera vadībā laukumā negāju tikai mačos, kad bija kādas veselības problēmas. Vēl jūnija sākumā, atrodoties izlasē, par to neko nezināju. Pēc Baltijas kausa beigām man bija desmit dienu laika, lai starpsezonā atpūstos, un kādā mirklī saņēmu ziņu par ļoti nopietnu interesi no Šveices. Divreiz nedomāju, sapratu, ka šī ir mana iespēja turpināt progresēt un doties uz priekšu. Es zinu savu mērķi, vienu dienu vēlos uzspēlēt daudz augstākā līmenī. Turklāt prieks, ka viņi bija gatavi par mani maksāt un līdz ar to varēju Widzew klubam tādā veidā pateikt paldies par uzticēšanos man un palīdzēšanu sliktākajos brīžos. Šī bija mana iespēja un man vajadzēja izdarīt visu, lai pāreja realizētos.
Komandas vadībai teicu, ka šis ir ļoti svarīgi ne tikai man, bet visam Latvijas futbolam, jo mūsu valstī nenotiek pārāk daudz spēlētāju pāreju, mūs neviens Eiropā nerespektē. Šis ir ļoti svarīgi gan manai ģimenei, gan manai valstij.
Šie vārdi no tevis skan skaisti, bet nenoliegsim, ka tavā vecumā svarīga ir arī nauda. Cik nozīmīga bija finansiālā puse?
Liela atšķirība finansiālajā ziņā nebija. Jā, Šveicē saņemu vairāk, bet mēs nerunājam par divas vai trīs reizes lielāku summu. Tomēr šeit viss maksā daudz dārgāk nekā Polijā vai Latvijā, dzīves kvalitāte ir pavisam citā līmenī. Vakar vakarā biju Āzijas restorānā un par vienu porciju samaksāju 50 frankus (51 eiro). Ja vēlies īrēt labu dzīvokli, tas maksā trīs tūkstošus.
Teici, ka šādi vēlies nokļūt tuvāk saviem lielajiem mērķiem. Šveice ir spēcīga platforma, bet arī no Polijas bijuši labi piemēri. Vai uzskati, ka Šveice Eiropas lielajām līgām ir daudz interesantāka par Poliju?
To var pārbaudīt, vienkārši paskatoties statistiku. Šveicē laukumā dodas daudz jauno spēlētāju, piemēram, manas komandas vārtsarga Paskāla Loreca vērtība portāla Transfermarkt versijā ir 4,5 miljoni. Visu cieņu viņam, tomēr neredzu lielu atšķirību ar Latvijas vārtsargiem, piemēram, Rihardu Matrevicu, bet vienkārši viņš spēlē Šveices čempionātā. Viņam apkārt skraida visi Itālijas A sērijas skauti un vēlas viņu iegūt, jo uzskata, ka viņš būs nākamais Jans Zommers. Jaunajiem spēlētājiem pēc vienas labas sezonas šeit vērtība uzreiz ir pusotrs miljons, bet Latvijā pēc labas sezonas puišiem nekas nemainās. Turklāt šveicieši sekmīgi spēlē ārzemēs, un tādējādi viņu labās reputācijas dēļ tiek ņemti arī nākamie spēlētāji. Es būtu ļoti priecīgs, ja Šveicē varētu nokļūt 20 gados, bet tolaik man kaut kas nesanāca. Nospēlēšu 1–2 labas sezonas tagad, būšu 29 gadus vecs, ticu, ka vēl nākamo soli varēšu veikt. Es tam ticu un pie tā strādāšu!
Lucerna ir vāciski runājošajā Šveices daļā. Tu daudzus gadus esi pavadījis Vācijā un ar šo valodu nav problēmu. Vai tikpat viegli būtu pieņēmis lēmumu pāriet arī uz Šveices Superlīgas komandu, kurā valdošā ir itāļu vai franču valoda?
Šis tiešām bija viens no iemesliem – Lucerna ir ļoti skaista pilsēta, runā vāciski un izrāda lielu interesi. Nebija tā, ka viņi paskatījās tikai vienu spēli, interese parādījās jau pirms gada. Viņi bija vērojuši kādu citu Latvijas izlases spēlētāju, bet iepatikos es. Tobrīd biju ar līgumu un viņiem arī manā pozīcijā bija spēlētājs, bet tagad šis kreisās malas aizsargs aizgāja un vadība atcerējās par mani. Man pašam bija interesanti, kāpēc viss tik ātri sanāca, kāpēc viņi izvēlējās tieši mani, un sporta direktors šo visu pastāstīja.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze septembra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!