Kā U23 Pasaules kausa ieguvēja aizvadījusi gada siltākos mēnešus?
Ļoti daudz trenējoties! Treniņi gan ir mazliet citādi nekā iepriekšējos gados. Daudz jātrenējas bija gan tad, gan tagad, bet nedaudz pamainījusies sistēma, ir pareizāks slodžu sadalījums. Šim jaunajam treniņprocesam vēl joprojām cenšos pilnībā adaptēties, bet jūtos labi.
Šoreiz pēc sezonas tev sanāca piespiedu atpūta, jo tās pēdējās sacensībās piedzīvoji kritienu un guvi traumas. Kas tieši toreiz notika?
Sezona noslēdzās ar 20 kilometru masu startu klasiskajā stilā. Ļoti daudzas meitenes reizē braucām nobraucienā, kurā bija ass līkums. Lielā ātrumā šo līkumu īsti neizņēmu un ar slēpi aizķēru trases nožogojumu. Nokritu un salauzu lāpstiņu, bet varētu teikt, ka to izdarīju ļoti veiksmīgi, jo nevajadzēja ķirurģisku iejaukšanos un miera režīmā lāpstiņa pati sadzija. Turklāt tas notika diezgan ātri. Šobrīd jau jūtu, ka mana ķermeņa augšdaļa pat ir spēcīgāka nekā pirms traumas.
Traumas dēļ ķermeņa augšdaļu taču ilgāku laiku nevarēji trenēt! Kā sanācis, ka esi kļuvusi vēl spēcīgāka?
Nedrīkstēja būt nekādi triecieni, nedrīkstēju kustināt rokas. Tomēr visu laiku centos darīt to, kas ļauts, – sporta zālē ir trenažieri, kuros var sēdēt uz riteņa, vai tā saucamais slēpotāju trenažieris. Ar tiem darbojos sešas nedēļas.
Pēc sezonas pēdējā starta tev uz goda pjedestāla pasniedza trofeju, bija laistīšanās ar šampanieti. Vai to visu nācās izbaudīt caur sāpēm?
Ar ļoti asām sāpēm! Jau zināju, ka kaut kas īsti labi tur nav. Emociju iespaidā tobrīd nedaudz pievēru acis, bet nākamajā dienā, braucot mājās, jutu, ka tiešām nav labi.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze septembra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!