NBA regulārās sezonas beigās, caurskatot dažādas statistikas, nejauši uzskrēju šīs līgas pārstāvju veidotam visu laiku labāko tur spēlējušo eiropiešu topam un biju nedaudz pārsteigts, ka pirmajā lapā – 50. pozīcijā – gozējās Dāvis Bertāns. "Man jau pašam šķiet, ka to astoņu gadu laikā, kopš spēlēju NBA, nav vēl nekas tāds ļoti iespaidīgs izdarīts. Zinot, kādi spēlētāji no Eiropas tur bijuši, tas ir augsts novērtējums," piesardzīgi atzīst basketbolists.
Mazliet virs tevis sarakstā bija Nikola Mirotičs, Timofejs Mozgovs un arī savulaik ar pirmo numuru draftā izvēlētais Andrea Barnjāni!
Ja pielīdzina šiem spēlētājiem, tad varbūt arī tas ir adekvāts novērtējums.
Eiropieši NBA savulaik bija eksotika, bet šosezon pirmajā simboliskajā izlasē iekļuva tikai viens amerikānis. Vai šobrīd, kad starptautisko spēlētāju skaits arvien pieaug, to jau izjūti kā normalitāti?
Atšķirības kultūrā un spēles uztverē no amerikāņiem joprojām ir diezgan lielas. Amerikāņi tomēr ir uzauguši tajā vidē, mēs esam ienācēji. Šobrīd tiešām beidzot spēlētāju no Eiropas un citām valstīm kļūst vairāk. Mums katru gadu tiek teikts, ka ir sasniegts rekordliels starptautisko spēlētāju skaits, un tas vidi mazliet atšķaida.
Jūties tur kā savējais?
Īsti nav tādu savējo vai nesavējo. Vairāk novērojams tas, ka, piemēram, mēs, eiropieši iepriekš esam diezgan daudz viens pret otru vai pat vienā komandā spēlējuši – izlasēs, jaunatnes komandās, Eiropas klubos. Amerikāņiem bieži šādas saiknes ir no koledžu čempionāta. Izpaužas tas, ka savas attiecības izveidojušās jau pirms nonākšanas NBA.
Bija jāpielāgojas, lai iejustos Amerikas basketbolā?
Manuprāt, es diezgan labi tur iederos. Esmu spēlētājs, kurš netaisa nekādas problēmas vai konfliktus. Trenējos un atdodu no sevis, cik vien varu. Tādiem spēlētājiem ir diezgan viegli iekļauties jebkurā komandā.
Kad uz NBA posās Kristaps Porziņģis, tika izcelta viņa tuvība amerikāņu kultūrai. Kā bija tev, kurš uz turieni devās pēc skolas pie serbu treneriem?
Neslēpšu, ka šāda veida treneri man joprojām ir tuvāki, tāpēc izbaudīju spēlēšanu NBA karjeras sākumā Sanantonio Spurs komandā pie Grega Popoviča un tagad pie Stīva Kliforda Šarlotas Hornets. Viņi vēl ir vecās skolas treneri – stingri un ar nostāju. Arī viņi spēlētājiem dod savu brīvību, taču laukumā jāizdara noteiktas lietas, ko viņi pieprasa. Man pie tādiem treneriem vienmēr bijis vieglāk, jo tā biju pieradis strādāt arī Eiropā.
Tomēr NBA tā ir izmirstoša treneru suga...
Tādu tiešām vairs nav daudz. Kad es sāku, vēl bija kādi četri pieci, taču tagad treneru paaudze jau ir nomainījusies. Arī Klifords vairs netrenē, tāpēc var teikt, ka Popovičs nu palicis vienīgais tāda veida treneris. Varbūt vēl Doks Riverss ir nedaudz uz to pusi.
Tevis minētie treneri gan pēdējās sezonās nevar lepoties ar lielām sekmēm. Varbūt viņu metodes vairs neder?
Manuprāt, rezultātu vairāk ietekmē tas, kādi spēlētāji ir viņu komandās. Ar ļoti spēcīgu sastāvu komanda var tikt NBA labāko četriniekā vai pat izcīnīt čempionu titulu arī bez laba trenera. Tam pašam Popovičam pēdējos gados bijis ļoti grūti piesaistīt labus spēlētājus, jo nebija zvaigžņu un Spurs ir mazā tirgus komanda. Interesanti, kādu efektu nospēlēs Viktora Vembanjamas (sezonas labākā debitanta – aut.) faktors, kas var palīdzēt pievilināt augstākas klases spēlētājus.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze jūnija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!