Pirmoreiz slēpoju divarpus gadu vecumā kopā ar ģimeni, un man tas ļoti iepatikās. Piecos gados sāku trenēties sporta klubā ASI pie trenera Andra Kraujas, bet jau pirms tam biju piedalījusies sacensībās Mazais Reinis un uzreiz arī uzvarēju. Mans lielais brālis kopā ar Elvi un Lauri Opmaņiem Austrijā trenējās pie Hansa Unterbergera. Es viņiem drīkstēju palīdzēt un arī patrenēties, līdz vienā brīdī Hanss pateica – lai sasniegtu panākumus, vajadzētu pamēģināt tikt skolā Austrijā. Gadu gatavojos iestājeksāmeniem, tos noliku un astoņos gados iestājos Zāfeldenes Valsts ģimnāzijas sporta klasē.
Tagad mācos Zāfeldenes slēpošanas ģimnāzijā. Mūsu skolā mācību grafiks ir īpaši piemērots sportam, un sezonas laikā mācības notiek tikai pirmdienās un otrdienās. No trešdienas līdz piektdienai trenējos kopā ar skolu, bet sestdienā, svētdienā to daru ar savu privāto treneri Markusu Gruberu. Iepriekš viņš strādāja Schild Skiracing klubā, kur es trenējos četrus gadus. Viņš ir stingrs, nopietns, bet arī diezgan jauks, interesējas par manu dzīvi ārpus treniņiem, mēģina nodarbības padarīt jautras. Treniņi nav viegli, jo kalnu slēpotājiem jāvar principā viss, jābūt ļoti labai fiziskajai sagatavotībai.
Mana mīļākā disciplīna ir slaloms, bet ļoti patīk arī milzu slaloms un trenējos arī supergigantā. Esmu stabila braucēja un sacensībās ļoti reti izstājos, pat tad, kad riskēju, tāpat diezgan labi saredzu līniju, kur jābrauc. Dažreiz ne tik ļoti zināmos kalnos man mazliet trūkst drosmes, bet strādāju, un ar katru dienu kļūst arvien labāk – lai kāda būtu trase, vienkārši mēģinu bliezt lejā. Jāspēj pārvarēt sevi un savas bailes, nedrīkst padoties. Lai ar sportu nodarbotos, tam vienkārši ir jāpatīk, kā arī jābūt centīgam. Ja tev ir talants, bet sports nepatīk, neko nesasniegsi.
Pagājušajā sezonā izcīnīju sesto vietu milzu slalomā Alpe Cimbra sacensībās Itālijā, kas tiek uzskatīts par neoficiālo pasaules čempionātu bērniem. Man diezgan labi gāja arī Zalcburgas zemes sacensībās, bet Latvijas čempionātā uzvarēju trijās no četrām disciplīnām, vienīgi slalomā izkritu. Šosezon arī piedalīšos Alpe Cimbra, ceru tur tikt trijniekā vai pieciniekā. Mans lielais nākotnes sapnis ir braukt Pasaules kausā un piedalīties olimpiskajās spēlēs, bet ārpus sporta vēlos gūt labas sekmes mācībās, jo nākotnē gribu studēt. Pagaidām nezinu, ko studēšu, bet, par laimi, man vēl ir pieci gadi pārdomām. Tā kā ziemas sezonas laikā mācības notiek reti, šajā ģimnāzijā mēs mācāmies par gadu ilgāk.
Latvija vienmēr būs manas mājas, tur esmu piedzimusi, tā ir mana tēvzeme, bet tagad piecus gadus dzīvoju Austrijā, arī tās ir manas mājas. Tehniski man ir divas mājas. Draugu Latvijā man saglabājies maz, jo aizbraucu, kad biju ļoti jauna. Pēdējos gados nodarbojos arī ar kalnu riteņbraukšanu, esmu trenējusies tenisā, man patīk arī daudzi citi sporta veidi. Latvijā vasarās nodarbojos gan ar ātruma skrituļslidošanu, gan ar skrituļslalomu un spēlēju basketbolu Juglas komandā.
Man patīk, kā slēpo Mikeila Šifrina, savulaik arī Lindsija Vona. Šifrina brauc ļoti tehniski, ir skaisti to skatīties, viņu apbrīnoju jau no agra vecuma. Dženifera arī ir superīga, viņai ir laba līnija un tehnika, žēl, ka tik bieži tiek gūtas traumas. Agrāk viņa arī trenējās ar maniem iepriekšējiem treneriem, vienreiz to redzēju klātienē, šķita, ka viņa ir ļoti jauka. Ja tev ir sapnis, iespējams sasniegt visu.