Agrā bērnībā mums kopā ar kaimiņu ļoti patika braukāt ar riteni pa pilsētu un mežiem. Mamma man pastāstīja, ka kaimiņa tētis nodarbojas ar riteņbraukšanu, un sāku kopā ar viņa komandu doties uz kalnu divriteņu mačiem. Jau pirmajās sacensībās iekļuvu trijniekā un momentāli riteņbraukšana man iepatikās. Cēsīs, kur dzīvoju, gan nebija neviena riteņbraukšanas trenera, tāpēc esmu izmēģinājis visus populārākos pilsētas sporta veidus – florbolu, basketbolu, futbolu, biatlonu un pat hokeju. Tomēr tieši riteņbraukšana man patika visvairāk un arī vislabāk padevās – izbaudīju skaistos skatus, iespēju trenēties kopā ar draugiem. Nopietni trenēties sāku, kad desmit gadu vecumā pārvācos uz Rīgu, par manu pirmo treneri kļuva Jānis Krišlauks. Nākamajā gadā bija ļoti liels progress, uzvarēju Cerību kausa seriālā, iepazinu uzvaras garšu un vairs negribēju to pazaudēt.
Manas stiprās puses ir izturība un kalni, garākās distancēs varu pacīnīties arī sprintā. Tomēr jāturpina trenēties, lai progresētu pilnīgi visās pozīcijās. Līdz šim mani lielākie panākumi ir šogad izcīnītā sestā vieta Luksemburgas U17 tūres posmā, kā arī pērn ieņemtā 12. vieta Radjungendtour velobrauciena kopvērtējumā Austrijā. Tur biju arī otrais kalnu un septītais sprinta ieskaitē.
Šobrīd mani trenē Jānis Veide Murjāņu Sporta ģimnāzijā. Viņš iemāca pacietību, ļoti labi attīsta izturību, lai brauktu garas distances. Murjāņos notiek divi treniņi dienā – pēc pirmajām četrām stundām pirmais un tad vēl pēc četrām mācību stundām seko garais treniņš. Garie treniņi mani nevis baida, bet tieši patīk, jo vēlos sevi izaicināt. Jā, tā daļēji ir sevis mocīšana, bet ar laiku to sāc izbaudīt un gribas to arvien vairāk un vairāk. Lai kādi būtu laikapstākļi, labam riteņbraucējam nav jābaidās sevi norūdīt un viņš nedrīkst padoties.
Šovasar iekļuvu ceļu satiksmes negadījumā, ieskrienot mašīnā, kas izgriezās uz šosejas. Nezinādams, ka man ir traumas, aizbraucu uz sacensībām, bet tagad gan lēnām atjaunojos. Uz Siguldas šosejas attieksme pret riteņbraucējiem ir viduvēja, bet, braucot pa mazajiem ceļiem, Murjāņu apkārtnē visi respektē riteņbraucējus. Esmu trenējies Spānijā, tur gan riteņbraucējiem garām brauc ar lielāku distanci – Latvijā noteikti situācija varētu būt labāka.
Nākamajā gadā sākšu startēt junioru vecumā, turklāt kā Red Bull atlētam man būs izcila komanda – braukšu Pasaules tūres vienības Red Bull–Bora–Hansgrohe U19 komandā GRENKE - Auto Eder. Tests, kas bija jāveic, lai iekļūtu Red Bull sistēmā, nebija nekas traks, tādus taisām arī tepat Latvijas Olimpiskajā vienībā, tomēr, protams, lai šādu līmeni sasniegtu, katru dienu trenējos un strādāju.
Juniora vecumā vēlos uzvarēt pasaules un Eiropas čempionātā, bet lielais sapnis arī man, tāpat kā visiem riteņbraucējiem, ir triumfēt Tour de France vai kādā no slavenākajām viendienas klasikām. Šobrīd mans mīļākais sportists ir Tadejs Pogačars, viņš ir stiprākais riteņbraucējs, kādu esmu redzējis. Protams, mans elks ir arī Toms Skujiņš – latvietis, kurš guvis ļoti augstus panākumus. Ja viņš to ir sasniedzis, tas nozīmē, ka arī es to varu. Brīvajā laikā man patīk spēlēt futbolu un datorspēles.