Pēkšņs uzaicinājums
Mana nokļūšana basketbolā ir smieklīgs stāsts. Agrā bērnībā tētis mājās pie sienas pielika basketbola grozu. Sāku pa to mētāt bumbu, un drīz vien viņš pateica, ka man ir talants, tāpēc jāiet spēlēt basketbolu. Tiku aizsūtīts uz basketbola skolu Rīga pie trenerītes Maijas Čundas un tā to daru jau 13 gadu. Katram jāuzstāda mērķi, lai progresētu un attīstītos. Arī man basketbolā ir savi sapņi, bet par svarīgāko uzskatu laika un atmosfēras izbaudīšanu ar komandas biedriem un draugiem, lai nākotnē būtu kontakti un lieliskas atmiņas.
Mans pirmais turnīrs Latvijas izlasē bija Baltijas kauss U14 vecuma grupā, savukārt U16 izlasē spēlēju Baltijas jūras kausā. Tomēr pēc tam guvu traumu un sava vecuma Eiropas čempionātā piedalīties nevarēju. Pagājušajā vasarā man būtu bijis jāspēlē U18 izlasē, bet pirms tās paspēju iekļūt U19 valstsvienībā uz Pasaules kausu Latvijā, kaut gan iepriekš no kandidātu vidus jau biju izkritis – citi spēlētāji guva traumas, un treneris Nikolajs Mazurs atkal sastāvā iekļāva mani. Tas bija mazs šoks un pārsteigums, bet neuztvēru to kā Dieva dāvanu – jā, arī paveicās, tomēr uzskatu, ka iespēju nopelnīju ar savu darbu un komunikācijas spējām laukumā. Šī ir pirmā vecuma grupa, kurā vairs nespēlē jaunieši, bet jau pieauguši džeki. Pasaules kausā bija interesanti redzēt, kā sagatavojušās lielākās basketbola nācijas. Kur tās mums atrodas priekšā, kur nedaudz iepaliek. Visspilgtāk atmiņā palikušas emocijas un komandas gars.
Dodoties laukumā, pār ķermeni skrēja skudriņas. Grupu turnīrā nospēlējām labāk, nekā no mums gaidīja, jo Serbijai zaudējām tikai ar vienu punktu, arī pret Puertoriko un Irānu bija labi mači. Diemžēl astotdaļfinālā pret Senegālu kaut kā pietrūka un tikpat veiksmīga cīņa neizdevās. Atlikušās spēles bija vissmagākās, jo emocionāli zini, ka vairs necīnies par 1.–8. vietu, tomēr komandas atdeve man ļoti patika arī šajos mačos. Īpašs prieks bija izlasē spēlēt kopā ar Kristianu Feierbergu un Krišu Helmani – laukumā līdzās esam bijuši jau no bērna kājas. Visi šīs izlases džeki ir talantīgi un ar darba spējām, viņiem ir iespēja sevi pierādīt un spēlēt basketbolu profesionāli, turklāt vairāki to jau dara. Pēdējos divus gadus Eiropas čempionāti nav notikuši, līdz ar to šāda līmeņa turnīrā joprojām neesmu piedalījies. 2019. gadā gan U18, gan U20 izlases zaudēja vietu Eiropas A divīzijā, un ceru, ka šogad man būs iespēja palīdzēt U20 izlasei atgriezties spēcīgākajā grupā. Vienmēr esmu vēlējies celt Latvijas basketbolu, gribētos, lai paaudzēm, kas nāks pēc mums, nebūtu jācieš un tām būtu labākas iespējas augt, spēlējot A divīzijā.
Vēl viena sačakarēta sezona
Jau trešo gadu pārstāvu Nacionālajā basketbola līgā (iepriekš pazīstama kā LBL2) spēlējošo VEF BA komandu, kas bāzēta Valkā, un šosezon esmu tās kapteinis. Visi esam spēlēt griboši, ir jūtams azarts, ikviens vēlas sevi pierādīt. Mājsēdes laikā rudenī sezona uz vairākām nedēļām bija apturēta. Šajā laikā trenējāmies individuāli, arī caur Zoom platformu notika fiziskās sagatavotības nodarbības. Pēc pārtraukuma atgriezāmies labā formā, un treniņos jūtams lielāks niknums, jo nevienam nepatīk, ka sezona atkal ir sačakarēta. Dzenam viens otru uz priekšu. Šobrīd piedalīties spēlēs drīkst tikai basketbolisti ar sadarbspējīgu sertifikātu – mūsu komandā problēmas ar vakcinēšanos bija pirms mājsēdes, bet tagad sertifikāts ir visiem. Pirms gadiem pieciem nebūtu iedomājies, ka spēlēšu Valkā, bet dzīve mūsu komandu atnesusi šeit un par šo iespēju esmu priecīgs. Iespējams, es varētu spēlēt citā klubā, bet tur man nebūtu tik plašas pieejas sporta zālei. Šeit ir burvīga iespēja sevi attīstīt, turklāt mani nemaz nevelk uz lielpilsētu. Varbūt kādam nepieciešama tās enerģija, bet es esmu priecīgs, ka dzīvoju Valkā. Tā kā zāle ir pieejama arī brīvdienās, bieži palieku šeit, jo braukšana uz Rīgu paņem daudz laika. Tomēr reizi trijās nedēļās mēģinu aizbraukt, lai pārbaudītu, vai ar manējiem viss kārtībā. Dažreiz mani ved tētis vai kāds komandas biedrs, bet ļoti bieži jāsēžas autobusā.
Klusums. Mirgojošas gaismas
Ar autobusu braucu arī 1. decembrī. Tas bija diezgan pilns – ap 25 cilvēkiem. Kā ierasts, piesprādzējos, jo manā uztverē to darīt ir pilnīgi pašsaprotami. To esmu apguvis jau no bērnības, jo tētis vienmēr teica, lai piesprādzējos vai arī palikšu mājās, bet mājās palikt negribējās. Latvijā nav iegājies piesprādzēties autobusos, bet es allaž to daru arī tur. Uzskatu, ka īpaši jāstrādā pie jauniešu sprādzēšanās, jo viņi ir azartiskākie un ar vismazāko baiļu sajūtu. Tam jābūt obligātam pienākumam un jāskaidro, ka šī darbība var izglābt dzīvību.
Ceļā uz Rīgu lasīju grāmatu, līdz kādā brīdī visi pasažieri sāka skaļi kliegt. Autobuss bija saslīdējis, sāka griezties ap savu asi, ietriecās līdzās braucošajā militārajā automašīnā un apgāzās uz kreisajiem sāniem. Sajūtas bija kā sliktā šausmu filmā. Es refleksa iespaidā pierāvu kājas, lai aizņemtu mazāk vietas, un pieķēros pie priekšējā sēdekļa. Pēc pāris sekunžu klusuma nākamais, ko atceros, bija apkārt mirgojošas gaismas.
Drošības siksna bija mani noturējusi, tāpēc, lēnām un mierīgi liekot kāju uz blakus beņķa, izkāpu ārā caur jau saplēsto un asiņaino logu. Lai novērstu domas, devos palīdzēt cietušajiem. Visiem ļoti palīdzēja abos militārajos transportos braucošie cilvēki, kaut gan viena no viņu mašīnām arī bija apgāzusies. Saviem spēkiem no autobusa nespēja izkļūt aptuveni četri cilvēki, bet vissmagāk savainots tika vīrietis, kurš sēdēja man tieši priekšā, – viņš nebija piesprādzējies un no kreisās puses, kurā mēs atradāmies, lidoja lejā. Tāpēc varu teikt, ka man ļoti paveicās. Vislielākais šoks iestājās aptuveni desmit minūtes pēc avārijas – it kā esi mierīgs, bet nesaproti, kas tikko notika.
Arī vēlāk sajūtas bija mazliet ārpasaulīgas, neatrados te un tagad. Uzdevu sev ļoti daudz jautājumu. Pirmām kārtām jau – kā būtu, ja būtu? Tomēr sapratu, ka jāpateicas par to, kā bija un ir, – esmu vesels un pie pilna prāta! Tajā pašā vakarā gāju uz tirdzniecības centru paēst, līdz atcerējos, ka nepieciešams sertifikāts. Sertifikāts ir telefonā, bet kur telefons? Sniegā zem autobusa tā arī nav atrasts. Esmu šķīries ne tikai no jaunas grāmatas, ko lasīju, telefona, kam aiz vāciņa bija nauda, bet sadragātas tika arī manas jaunās austiņas, vairs nestrādā Macbook dators, baltā jaka bija asinīs, bet basketbola izlases soma saplēsta un pilna ar stikla gabaliem. Nākamās naktis bija grūti gulēt, jo cauri prātam skrēja mazās epizodes – šķīstošie stikli, kliedzieni, bailes, neziņa. Tomēr tam visam jāpārkāpj pāri un jādzīvo tālāk. Šī ir dzīve, tā mēdz gadīties. Neaizmirsīsim, ka turpinās basketbola sezona! Vēlos ar Valku sasniegt mērķus, ko uzstādījām pirms sezonas – tikt maksimāli tālu Nacionālajā basketbola līgā. Savukārt individuālais mērķis ir nākamajā vasarā iekļūt Latvijas U20 izlasē, bet pēc tam jau skatīšos, kur vējš mani pūtīs.
Šo un citus rakstus lasiet žurnāla Sporta Avīze janvāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!