PILSĒTAS CENTRĀ VAR SARĪKOT JEBKO
Savulaik olimpiskās spēles bija periods, kurā pārtrauc karus, bet laiki ir mainījušies. Olimpisko spēļu dalībnieki un apmeklētāji jau kā pašsaprotamu uztver visaugstāko drošības līmeni, bet Krievija izmanto šo laiku, lai iebruktu savās kaimiņvalstīs. 2008. gadā karš ar Gruziju tika sākts dienu pirms olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijas, bet turpinājumā scenārijs bijis pretējs. 2014. gadā agresorvalsts spēki sāka okupēt Krimu 27. februārī jeb dažas dienas pēc Soču olimpisko spēļu beigām, savukārt 2022. gadā par "speciālo militāro operāciju" tika paziņots 24. februāra agrā rītā – atkal dažas dienas pēc Pekinas olimpisko spēļu noslēguma ceremonijas. Simboliski, ka šoreiz tieši olimpisko spēļu laikā šī valsts ieguva iespēju pagaršot pati savas zāles, Ukrainas spēkiem ieejot Kurskas reģionā. Pirmos divus izgājienus civilizētās pasaules līderi neuztvēra pietiekami nopietni, tomēr 2022. gadā tika pārkāptas visas robežas un kopš tā laika pasaules kārtība ir mainījusies. To skarbi izjuta Francija, gatavojoties olimpiskajām spēlēm. Speciālie dienesti atradās pastiprinātā gatavībā un dažas dienas pirms spēļu sākuma aizturēja pavāru, kuru agresorvalsts bija savervējusi provokāciju rīkošanai. Turklāt viņam piebalsoja arī vietējie censoņi, un naktī pirms atklāšanas ceremonijas galēji kreisie diversanti veica sabotāžu vairākās dzelzceļa līnijās. Dodoties uz Parīzi, bažas nebija plašākas kā iepriekš. Pirmās olimpiskās spēles apmeklēju 2012. gadā Londonā un jau vismaz kopš tā laika prestižākajā sporta forumā allaž valdījušas pastiprinātas drošības prasības. Arī šoreiz tās nebija ne pārāk pārspīlētas, ne pārāk striktas. Francijas galvaspilsētā ierados dienu pirms atklāšanas ceremonijas un saskāros gan ar lieliem sastrēgumiem jau tā ikdienā pieblīvētajā Parīzē, gan nelielu haosu, gan, protams, gluži vienkārši paša nezināšanu, vietējos transportus un to lietotnes iepazīstot turpmākajās dienās. Šī diena vairāk pagāja maldoties (un iegūstot tulznu, kas nelielu iespaidu uz labbūtību sniedza turpmākās aptuveni desmit dienas), kā arī veicot pusotru stundu ilgu braucienu ar taksometru, lai izmantotu iespēju apmeklēt olimpisko ciematu. Tāpat arī piedzīvoju dokumentu pārbaudi. Kaut gan skarbi bruņojušies policisti acu priekšā bija arī visas turpmākās 18 dienas, viņi par sevi nelika manīt.
Runājot par to, kādas bija Parīzes olimpiskās spēles, pirmām kārtām jāizceļ kompaktums, kas mūsdienu taupības laikmetā liekas gluži neticams. Manās pirmajās olimpiskajās spēlēs Londonā, arī Sočos un Riodežaneiro vēl bija Olimpiskais parks, kas nozīmē, ka daudzas arēnas tika sabūvētas viena otrai praktiski blakus, atvieglojot nokļūšanu uz objektiem un radot īstu svētku atmosfēru. Tomēr šādiem parkiem ir lielas problēmas ar ilgtspēju, lai pēcāk stadioni nenonāktu pamestībā. Zinot šo pieredzi un vēlmi maksimāli taupīt, biju tiešām pārsteigts, cik pārliecinoši lielākā daļa sporta objektu pagaidu būvju formātā bija kompakti izvietoti Parīzes centrā. Daudz reižu nācās apmeklēt Urbāno parku, kurā Latvijai aktuālas bija 3x3 basketbola un BMX frīstaila sacensības, bet bija vērojami arī vairāki citi sporta veidi, ieskaitot plašu ažiotāžu guvušo breikdansu, tāpat pašā Eifeļa torņa pakājē risinājās pludmales volejbols, otrā torņa pusē finišu sasniedza šosejas riteņbraucēji, apmeklēju arī loka šaušanas sacensības, un šie ne tuvu nebija visi sporta veidi
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze septembra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!