NEIESPĒJAMĀ MISIJA
Jau 1991. gada izskaņā notika 1994. gada Pasaules kausa kvalifikācijas turnīra izloze, Latvijas valstsvienībai par pretiniekiem ielozējot Spānijas, Īrijas, Dānijas, Ziemeļīrijas, Albānijas un Lietuvas izlasi. Par atjaunotās izlases galveno treneri iecēla Jāni Gili, kurš 1992. gadā trenēja republikas čempionātā spēlējošo meistarkomandas Pārdaugava dublieru vienību, bet pirms tam viņš desmit gadu strādāja ar jauniešiem Rīgas Futbola skolā. Ja ņem vērā, ka pēdējā PSRS čempionātā 1991. gadā galvenā Latvijas komanda Pārdaugava (tā togad pārdēvēja Daugavu) ieņēma pēdējo vietu pirmās līgas sacensībās, izkrītot uz padomju futbola trešo līmeni, varēja teikt, ka Gili gaidīja neiespējamā misija – no nulles izveidot komandu, kam jāstājas pretī Eiropas elites futbolistiem.
Diemžēl PSRS laiku Daugavas spožāko zvaigžņu labākie gadi jau sen bija aiz muguras, tāpēc starptautiskajā arēnā tā arī neuzspēlēja meistarkomandas visu laiku labākais snaiperis Aleksandrs Starkovs, bet vēl vairākas agrāko gadu Daugavas zvaigznes – Genādijs Šitiks, Jevgeņijs Miļevskis, Aleksandrs Kulakovs, Aivars Drupass – piedalījās tikai atsevišķos valstsvienības mačos. Tomēr tāpat jaunizveidotās valstsvienības kodolu pirmajā Pasaules kausa atlases ciklā veidoja četri pieredzes bagāti Daugavas meistari, kuri visi jau bija iegājuši ceturtajā gadu desmitā – aizsargs Jurijs Ševļakovs (Daugavas sastāvā aizvadīja 9 sezonas), pussargi Oļegs Aleksejenko (10) un Jurijs Popkovs (8), kā arī vārtsargs Oļegs Karavajevs (2), kurš gan Daugavai pievienojās 1987. gadā, jau pēc komandas spilgtākajām sezonām. "Lai gan Gilis nebija strādājis tādā līmenī, pirms tam pamatā trenējot jauniešus vai republikas čempionāta komandas, viņš izlasē izveidoja unikālu atmosfēru," atceras viens no atjaunotās Latvijas valstsvienības pirmā modeļa vadošajiem spēlētājiem Jurijs Popkovs, kurš 1992. gadā izlasē nospēlēja pilnīgi visus mačus. "Gilis sapulcēja ļoti pareizu treneru štābu, viņam bija labi palīgi – Vladimirs Beškarevs un Vadims Ulbergs, kuru es dievināju. Ulbergs bija iekļauts vēl pirmās neatkarības Latvijas izlasē un futbolā bija pieredzējis visus laikus. Gilis bija labs psihologs, kas izveidoja komandā teicamu mikroklimatu. Viņš nekautrējās vaicāt padomu arī spēlētājiem, izveidojot vecāko futbolistu padomi. Protams, mums viss bija jauns, bet bija ļoti interesanti. Neticami, ka futbolista karjeras noslēgumā vēl izdevās uzspēlēt valstsvienību mačos." Pasaules kausa atlases turnīra pirmā spēle Latvijas izlasei bija ielikta augustā, tāpēc līdz tam varēja paspēt aizvadīt vairākas pārbaudes spēles. Atgriešanās uz starptautiskās skatuves pēc vairāk nekā pusgadsimta prombūtnes notika 1992. gada 8. aprīlī Rumānijas galvaspilsētā Bukarestē, kur Latvijas futbolisti ar 0:2 piekāpās laukuma saimniekiem. Pēc tam maijā vēl bija arī spēle Maltā (0:1), bet jūlijā Liepājā norisinājās Baltijas kauss, mūsu komandai vispirms apspēlējot Igauniju (2:1), bet zaudējot Lietuvai (2:3).
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze oktobra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!