Treniņnometnes sākumā vairākas spēlētājas atzina, ka Pasaules kausa sajūtas vēl neesot. Kā ir šobrīd – divas dienas pirms došanās uz Tenerifi?
Ir tāds foršs satraukums, jo tas tomēr ir pasaules čempionāts. Tur būs ne tikai Eiropas, bet visas pasaules labākās komandas. Jo tuvāk turnīrs nāk, jo spilgtākas ir šīs emocijas. Esmu ļoti priecīgi satraukta, ka tur būsim.
Uz to tiecāties deviņus gadus. Ko tev pašai nozīmē tas, ka beidzot tikāt uz Pasaules kausu?
Vispirms ir ļoti liela gandarījuma sajūta. Ne par pašu čempionātu, jo tas vēl ir priekšā, bet par to, ka esam tikušas. Ir lepnums par komandu, ka spējām izdarīt labu lietu. Tās būs ļoti liela mēroga sacensības.
Tev pašai tas ir īpašs notikums?
Ne katram sportistam sanāk piedalīties visos trijos pasaules nozīmīgākajos basketbola turnīros. Tas ir pacilājoši.
Kas šajā komandas modelī ir tāds, kā pietrūka iepriekšējai paaudzei, kura sasniedza olimpiskās spēles, Eiropas čempionāta pusfinālu, tomēr netika uz Pasaules kausu?
Nevaru teikt, ka toreiz kaut kā pietrūka vai šoreiz bija labāk. Varējām to paveikt arī iepriekš. Ja pietrūka, tad varbūt mazliet veiksmes. Arī pagājušajā gadā varēja sanākt visādi – pāris svilpju citā virzienā izšķirošajā spēlē, un mūsu šobrīd šeit nemaz nebūtu.
Pasaules kauss ir solis nezināmajā, vai tomēr basketbolu vienādi spēlē visā pasaulē?
Eiropas basketbols mums ir vairāk iepazīts, bet Āzijas un Āfrikas čempionāti ir pietiekami sveši. Domāju, ka basketbols visur attīstās un visā pasaulē šobrīd spēlē ātru un agresīvu basketbolu. Man tā vismaz šķiet. Varbūt tā nemaz nav – to redzēsim jau pavisam drīz. Tādā ziņā var teikt, ka ejam nedaudz nezināmajā, bet esmu pārliecināta, ka treneri padarīs labu darbu, izpētot pretinieku komandas, un iedos mums pēc iespējas vairāk noderīgas informācijas, kā komandas spēlē un kā tās apspēlēt.
Visu interviju lasiet avīzes Diena pirmdienas, 17. septembra, numurā! Ja turpmāk vēlaties Dienas publikācijas lasīt drukātā formātā, laikrakstu iespējams abonēt ŠEIT!