„Pirmā sezona ārzemēs izvērtās diezgan smaga, lai gan man ļoti patika. Tas noteikti ir solis augšup spēles kvalitātes ziņā,” Krastiņa sarunā ar Dienu norādīja, ka, spēlējot Eirolīgā, Baltijas kausā, Lietuvas čempionātā un kausā, sezonas gaitā sanācis ap septiņdesmit spēļu. „Turklāt beigās mums vēl divas spēlētājas izkrita ar traumām, tāpēc sanāca, ka mums, deviņām basketbolistēm, tie fināli bija jāizvelk. Fiziski bija negaidīti grūti. Pirms izlases treniņiem sanāca pusotra nedēļa brīva, taču tik un tā vēl jūtu nogurumu. Treniņu sākām pamazām, jo vairumam spēlētāju jau tikko – pirms divām dienām – tikai beidzās Latvijas čempionāta finālspēles.”
Krastiņa atklāj, ka Viļņas kluba treneri viņu pie sevis labprāt redzētu arī nākamajā sezonā, taču tur joprojām esot pārāk daudz neskaidrību ar komandas budžetu un izredzēm spēlēt Eirolīgā, jo šī turnīra dalībnieču skaits tikšot samazināts: „Viņi teica, ka dos ziņu, kad būs lielāka skaidrība. Arī aģentam teicu, ka pagaidām koncentrēšos izlasei un kādu nedēļu, divas par klubu lietām nevēlos domāt. Pēc tam jau varēs skatīties, ko un kā darīt. Izlasē jau arī ir laba iespēja sevi parādīt.”
23 gadus vecā basketboliste ir viena no vairākām izlases kandidātēm, kura pirms dažiem gadiem plūca laurus jaunatnes līmenī, izcīnot bronzas godalgas U-20 līmenī. „Mēs ar Aneti Šteinbergu jau pasmējāmies, ka pirms gada, diviem skaitījāmies vēl jaunās un perspektīvās, bet tagad kandidātu sarakstā esam starp pieredzējušākajām. No tām „bronzas meitenēma” jau tik daudz nemaz neesam – tikai es, Šteinberga un [Liene] Priede no „deviņdesmitajiem gadiem”. Jā, būs arī [Kristīne] Vītola. Gribētos jau vairāk, jo tā man vienmēr paliks atmiņā kā viena no labākajām komandām, kurā esmu spēlējusi – sākot no U-16, U-18 laikiem. Dažas no tām spēlētājām jau vairs nespēlē basketbolu, taču tā laikam arī jābūt.”
Iepriekšējos gados Ievai allaž nācies gatavošanās posmu apvienot ar augstskolas studiju svarīgākajiem atskaites brīžiem, taču nu šis papildu slogs vairs netraucēs pienācīgi sagatavoties: „Atceros tās visas briesmu lietas, kas bija pagājušajā gadā, kad paralēli izlases treniņiem bija jāraksta bakalaurs, diplomdarbs. Likās, ka prātā sajukšu. Bija arī veselības problēmas, tāpēc uz čempionātu nebiju nekādā fizikā formā un neparādīju ne tuvu, ko varēju.”
Trenēšanās pie prasībās skarbā trenera Zvirgzdiņa spēlētāju nebiedē, jo pieredze gūta jau iepriekš, pusotru sezonu viņa vadībā pārstāvot SK Cēsis komandu: „Pārzinu trenera sistēmas, kuras diezin vai būs kardināli mainījušās. Kad biju jaunāka, tad gan bija traki, jo treneris Zvirgzdiņš prasa disciplīnu un domāšanu, tiešām ātru domāšanu. Ja nevar ātri visu uztvert, tad var rasties problēmas. Domāju, ka jaunajām spēlētājām būs jāpalīdz adaptēties komandā.”