Kā vērtē spēli?
Pirmais puslaiks man pašai bija tāds kā pamošanās laiks, taču labi, ka attapāmies. Es sev nepiedotu, ka mēs lietuvietēm zaudētu un mēs neko neizdarītu, lai spēlētu labāk. Paldies visām meitenēm, kas ienāca spēlē un izdarīja savu darbu, iemeta, nosedza. Andai Eibelei, Ievai Krastiņai, visām. Nevienai šodien nevar neko pārmest. Pēc zaudējuma Slovēnijā sapratām, ka nevaram tā spēlēt.
Līdzjutēju atbalsts palīdzēja?
Jau pirms spēles redzējām, cik daudz mūsu fanu atbraukuši, nedrīkstējām viņus pievilt. Ģērbtuvēs dzirdējām bungas un [komandas kapteine] Gunta [Baško] teica: tauta ir atnākusi. Meitenes, aiziet! Jau himnas laikā acīs bija asaras, arī tagad ir zosāda.
Kas bija panākuma stūrakmeņi?
Izpildījām spēles plānu, ne tā kā Slovēnijā, kur metām jau pirmajās sekundēs. Spēlējām pacietīgi. Labi noturējām aizsardzībā. Varbūt vienīgi ar Petronīti galā netikām. Viņa iemeta pārāk daudz.
Kā tikāt pāri neveiksmīgajām pirmā puslaika beigām?
Vienkārši sapratām, ka nav variantu. Bija jāiet uz visu banku, citādi pašas sev sataisītu lielas problēmas. Zinājām, ka esam spēcīgākas. Treneris uzsvēra, ka jāspēlē vēl pacietīgāk, neforsēt uzbrukumu. Tas izdevās, jo sanāca iziet cauri, izmest bumbu ārā uz brīviem metieniem. Protams, tā spēle pret Petronīti un daudzās kļūdas mums sagādāja problēmas.
Kur pati atradi pārliecību metienam, kas kopš pagājušās spēles īsti negāja? Bija situācija, kad izdevi bumbu ārā, kaut biji praktiski viena zem groza!
Jā, mazliet sabijos, ka viņu garās mani nobloķēs [smejas]. Vienmēr jābūt pārliecinātai par saviem spēkiem. Jā, dažreiz neaiziet, taču tas nedrīkst mūs apturēt.
Ja Slovēnijā būtu šis līdzjutēju pulks, tad uzvarētu?
Noteikti. Slovēnijā man nepatika ne zāle, ne grozi. Nedrīkst jau tā meklēt attaisnojumus, bet nesaprotu, kā FIBA turnīros var atļaut tādā zālē spēlēt, kur bumba no grīdas atlec šķērsām. Būs iemesls rudenī Rīgā pierādīt, ka esam labākas un izcīnīt pirmo vietu grupā.