Eiropas čempionāta otro posmu Latvija sagaidītu ar
novārdzinātiem centriem, ļoti nestabiliem spēles veidotājiem un īsu
nopietnās kaujās izmantojamo spēlētāju sarakstu. Ar tādu problēmu
bagāžu labākajā gadījumā varētu izšaut vienā spēlē no trim un braukt
mājās no Bidgoščas, nevis Katovices, kur dalīs medaļas un ceļazīmes uz
pasaules čempionātu.
Vārgi muskuļi vai galvas?
Iepriekš lolotās cerības spēlēt Katovicē tagad izskatās naivas, kaut
pamats tām bija. Taču piepildīšanai bija vajadzīgi trīs priekšnoteikumi
— labākais sastāvs labākajā kondīcijā un 120% pašatdeve.
Pirmais pajuka līdz ar Sanda Valtera traumu (pietrūka gan viņa
trīspunktnieku, gan autoritātes) un Kaspara Bērziņa atbrīvošanu
(sportiski neaizlāpāms robs garajā galā). Par otro tika spriests
visādi, bet novērtējuma amplitūda varētu būt starp 50 un 80% no
iespējamā.
Fiziskās sagatavošanas metodika ir profesionāļu sarunas temats, un
negrasos apšaubīt trenera Viktora Lāča ideju pareizību. Taču spēlētāju
atšķirīgie komentāri par pašsajūtu vedināja domāt, ka kaut kas kārtībā
tomēr nav. Iespējams, relatīvi nesen ar basketbolistiem strādāt
sākušais Lācis visu dara teorētiski pareizi, taču pie citām metodēm
pieradušie pieredzējušo spēlētāju organismi nepaguva pielāgoties
jaunajam stilam.
Iespējams, vaina meklējama spēlētāju galvās un
fiziskās problēmas izrietēja no vēlmes meklēt aizbildinājumus. Taču,
lai kā tur bija, liela turnīra priekšvakarā treneru pienākums ir
sagatavot komandu cīņai, nevis pierādīt savu ideju pareizību.
Vārdos, nevis sirdī
Par basketbolistu pašatdevi spēlēs pretenziju nav, taču rezultātu veido
ne tikai 40 mača minūtēs notikušais vien. Cik godīga pret sevi un
komandu (par augstākām matērijām — Latvijas karogu — nemaz nerunāsim!)
bija spēlētāju attieksme visā sagatavošanās posma garumā — uz šo
jautājumu atbildes var pameklēt dzeltenajā presē. Pat ja tur ir tikai
puse taisnības, var secināt, ka gatavošanās, iespējams, svarīgākajam
turnīram karjerā bijusi, maigi sakot, nepietiekami profesionāla.
Iemesls ir nopietns. Kopš seniem laikiem Latvijā pieņemts uzskatīt, ka
basketbols ir gudru cilvēku spēle, bet lielai daļai (lai piedod
nepatiesi apvainotie!) pašreizējās valstsvienības dalībnieku intereses
nesniedzas tālāk par kazinčika galdu, un brīvais laiks tiek pavadīts
klubiņu vai interneta tusiņu bezjēdzībā. Vai tad kāds brīnums, ka pat
čempionāta laikā zēni internetā salasījās komentārus, kuru vidējais
tonis garastāvokli un spēli nekādi nevarēja uzlabot.
Latvija sportā nav tik bagāta, lai varētu atļauties neizmantot visus
labākos spēkus — šīs tēzes dēļ ir pievērtas acis uz daudzām lietām, un
ne tikai basketbolā vien. Taču Gdaņskas pieredze apstiprināja, ka lieli
panākumi būs iespējami tikai tad, kad zvaigznes netiks pierunātas
spēlēt valstsvienībā, bet pašas sportiskās motivācijas vārdā ne tikai
vārdos, bet gan sirdī tieksies pēc tādas iespējas. Situācijā, kad ar
naudu ne stimulēt, ne sodīt nav iespējams, prasībai pēc elementāras
disciplīnas jānāk "no iekšām", nevis treneriem.
Triumvirāts nenostrādāja
Neveiksme neesot mazinājusi spēlētāju cieņu pret Ķēstuti Kemzūru, taču
viena kritiska nots ieskanējās — uz soliņa valdot pārlieku liels
stress. Tā kvintesence bija pēdējās sekundes mačā ar Vāciju, kad
pretinieki zināja, ka ar 60:68 viņiem nepietiek. Savukārt latvieši pie
68:62 pēdējās 10 sekundēs centās tikt līdz trīspunktniekam, kaut būtu
pieticis ar bumbas iespēlēšanu Kambalam zem groza un diviem punktiem...
Stresa ugunskurā pagalītes gan cītīgi meta arī Kemzūras palīgi, un arī
citos aspektos treneru triumvirāts nenostrādāja kā vienots veselums.
Abi palīgi nespēja piesegt Kemzūras lielāko mīnusu — Latvijas
basketbola kolorīta nepazīšanu, jo īsti nepārzina to paši.
Pa Eiropas
klubiem klīstošais Igors Miglinieks mājās ir tikai rets viesis.
Edmundam Valeiko ir labas idejas, taču praksē ļoti īsa, turklāt
neveiksmīga pieredze Gulbenes klubā. Abi ir gana paštaisni, lai spētu
nodibināt auglīgu kontaktu ar spēlētājiem. Kandidātu saraksta īsums
šķita riskants un galu galā iegāza. Jauna Saboņa rezervē nebija, bet
pilnīgas rezervju nabadzības arī ne.
Tiesa, kopējā kontekstā gan varbūt pat labi, ka pavisam jaunās paaudzes
basketbolisti netika ievadīti valstsvienības darbos un nedarbos.
Paaudžu maiņa tagad ir neizbēgama, un, jācer, to izdosies savienot ar
tikumu maiņu. Tikai līdz ar citām pārmaiņām jāmaina arī paraža katrai
valstsvienības sezonai meklēt jaunu treneri. Nākamajam jāuzticas uz
gadiem četriem. Tiesa, vispirms septiņreiz jānomēra.