Desmit gadu laikā vairākas komandas izcīnījušas jaunatnes Eiropas čempionātu medaļas. Vai pieaugušo līmenī jūt šo vilni?
Ne vienmēr no medaļu gadiem ienāk vairāk spēlētāju. No pēdējām deviņdesmitajos gados dzimušo jaunatnes izlasēm spēlētājas gan vēl turas augstā līmenī. Piecas sešas spēlētājas no katra gadagājuma, tas jau ir daudz. To vairāk izjutīsim tad, kad daļa šo meiteņu pabeigs studijas Amerikā. Perspektīva ir laba. Arī izlases kontekstā.
Tomēr no pirmās jaunatnes čempionāta medaļas izcīnījušās 1985. gada komandas izsitās tikai retā…
Toreiz tas bija vairāk tāds komandas veikums, ko tik ļoti nenoteica spēlētāju individuālā meistarība. Vēl viens faktors – tām spēlētājām izlases līmenī bija ļoti sīva konkurence, visas tā laika mūsu zvaigznes. Vieta komandā bija jāizcīna. Neminēšu uzvārdus, bet daudzas nebija gatavas tādai konkurencei.
Vai TTT Rīga komandai netraucē tas, ka pēdējos gados noplakusi arī cīņa par Latvijas čempiona titulu?
Konkurence nav tik liela kā agrāk, taču arī šobrīd ļoti sīvas cīņas ir pret to pašu Liepājas komandu, kas ļoti nopietni gatavojas. Protams, sagrāves Latvijas čempionātā mums sanāk bieži, taču tajās rezultāts nav primārais. Primārais ir darbs, kas jāpadara, gatavojoties katrai spēlei. Nav spēļu, kurās varu sēdēt klēpī saliktām rokām. Katrā ir savi uzdevumi.
Pamatā tomēr nākas koncentrēties starptautiskajiem turnīriem?
Jā, tiem sezonas gaitā tiek pakārtots treniņu un gatavošanās process.
Kā vērtē aizvadīto grupas turnīru FIBA Eiropas kausā? No grupas ar Krievijas un Turcijas klubiem, galu galā, izkļuvāt pārliecinoši!
Pretinieku vārdi un sastāvi bija ļoti skaļi. Domājām, kā ar komandas darbu nobremzēt pretinieku pārākumu individuālajā meistarībā. Mūsu spēles stils un sistēmas darbojās. Ir lietas, kas vēl jāpamaina, taču pirms sezonas nebija tik liela pamata optimismam, lai cerētu uz dalību izslēgšanas turnīrā.
Kas ļāva šovasar piesaistīt savās valstsvienībās jau lielu pieredzi guvušās Guntu Baško-Melnbārdi un Ģiedri Paugaiti?
Tā pirmām kārtām lielā mērā bija spēlētāju pašu vēlme. Protams, viss ir saistīts ar kluba atalgojuma iespējām, taču spējām rast kopsaucēju. Viņu pieredze ir neatsverama, turklāt Gunta ar savām līderes spējām ir aizrāvusi visas pārējās, palīdzot viņām atvērties, spēlēt brīvāk, uzņemties. Arī ārpus laukuma viņas arvien labāk saprotas.
Vasarā bija pārrunas arī ar pēdējo gadu Latvijas labāko basketbolisti Aneti Jēkabsoni-Žogotu?
Es kā treneris noteikti vēlētos, lai pie mums spēlētu tāda līmeņa spēlētāja. Šeit, domāju, ir jautājums par finansiālo pusi. Katrai spēlētājai ir savas prasības, un viņai tās tiešām ir pamatotas. Droši vien šobrīd nespējam tās izpildīt, taču tas ir jautājums kluba menedžerim.
Vai pēc Anetes spēlēm valstsvienībā neesat viņu uzrunājuši vēlreiz?
Viņa pēc tik liela pārtraukuma izlasē nospēlēja patiešām labi, izdarot visu, ko treneri no viņas gaidīja, tomēr kluba budžets šobrīd ir tāds, kāds tas ir. Es kā treneris startēt Eiropas kausa otrajā kārtā gatavojos ar šīm spēlētājām, kuras ir manā rīcībā.
Visu sarunu ar Aigaru Neripu lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!