Nupat izdotajā Latvijas riteņbraukšanas vēstures grāmatā jaunāko laiku spožākajām lapām vajadzētu būt ar jūsu roku rakstītām?
Es drīzāk teiktu, ka ne ar manu roku, bet par mūsu ideju rakstītām. Par entuziasmu un atdevi, jo nekas jau tāpat vien no gaisa nekrīt. Lai veidotu vēsturi, vajag dzinējus, kuri veidotu tos stāstus un bijuši iedvesmas avoti. Tieši tāpēc ir svarīgi, ka ir šāda grāmata, kas atgādina par tiem cilvēkiem, kuri veidojuši riteņbraukšanu, guvuši panākumus un iedvesmojuši citus.
Bijušais Latvijas Riteņbraukšanas federācijas prezidents Ģirts Rorbaks grāmatas atvēršanā treka riteņbraukšanu Latvijā raksturoja kā pamirušu, bet BMX – topā esošu. Kā to vērtē, zinot, ka esi bijis abās šajās disciplīnās?
Šeit gribētu uzdot retorisku jautājumu: cik treka riteņbraukšana bija dzīva Latvijā, pirms tā nomira? Jāvērtē, kā treka cilvēki spējuši veidot ap sevi komandu, sistēmu, lai radītu ap šo sporta veidu izaugsmes iespējas. Tagad, veidojot BMX piramīdu, saprotu, ka manā laikā, kad pats braucu trekā, nekā tāda nebija. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc es trekā nepaliku, lai gan apzinos, ka tas manām iespējām, darbaspējām un fiziskajai uzbūvei bija vairāk piemērots par BMX. Taču tur nebija izaugsmes iespēju, finanšu ieguldījuma, zinātniskā darba, tāpēc pateicu trekam «nē». Vai sports ir pamiris tikai tāpēc, ka mums nav šī treka apļa? Es neesmu par to pārliecināts.
Tomēr treku bieži min par pamatu citām riteņbraukšanas disciplīnām!
Skaidrs, ka riteņbraukšanas disciplīnas cita citu papildina, un ir labi, ja pastāv dažādi varianti, kā to visu salikt kopā, pilnveidojot sporta veida sistēmu. BMX un treks var ļoti sekmīgi mijiedarboties, jo mums labākais vecums sportistiem ir līdz divdesmit pieciem gadiem, bet trekā – pēc tam. BMX var būt par pamatu arī šosejas vai kalnu riteņbraukšanai. Ir ļoti daudz piemēru, tostarp arī es pats, kad sportists no BMX veiksmīgi pāriet uz citām disciplīnām. Vēl pirms manis spilgts piemērs bija brits Kriss Hojs, kurš nāca no BMX aprindām, bet vēlāk kļuva par daudzkārtēju olimpisko un pasaules čempionu trekā. Tas ir papildinājums, ko varētu izmantot. Apbružāties BMX, tad pamēģināt citas disciplīnas, līdz atrastu savu ceļu riteņbraukšanā. Taču tad, kad sākas augstu sasniegumu sports un tev tas katrs melnumiņš aiz naga jātīra ārā, jau ir vajadzīga zinātne, finansējums un infrastruktūra. Treks Latvijā šajā ziņā neko nevar piedāvāt. Dažreiz ir jābrīnās par dažu vadības cilvēku loģiku. Riteņbraukšanas federācija ir viena no vecākajām Latvijā, mums ir bijuši izcili trekisti, izcili panākumi, entuziasti, bet trenēties trekā jābrauc uz Lietuvu. Vienmēr ir kaut kāda nesaprotama piekāpšanās. Man ir kauns par to.
Vai kā BMX pārstāvis jūti pietiekamu Latvijas Riteņbraukšanas federācijas atbalstu? Nebūtu korekti teikt, ka ir federācija un esam mēs. Mēs – sportisti, treneri, klubu cilvēki, vecāki – visi veidojam federāciju. Tas jau nav augsta atalgojuma darbs, bet balstās uz cilvēku entuziasmu un gatavību savu brīvo laiku veltīt riteņbraukšanas attīstībai, lai savilktu tos galus un saprastu, kas ir vajadzīgs vairāk, kas ir prioritārs. Finansējumu jau vajag visiem, taču visiem nesanāk. Katrā ziņā, šajos četros gados, kopš ir jauna federācijas vadība, ir izdarīts tas, ko vēlējos, lai būtu jau pirms tam. Iespējas ir tādas, kādas mūsu federācijai ir, taču vismaz viss ir skaidri redzams, saprotams, un man nav pie kā piekasīties.
Tomēr vidējais latvietis sporta federācijas darbu vērtē pēc tā, ko sasnieguši sportisti un kāda līmeņa sacensības tiek sarīkotas pie mums. BMX olimpiskais starts neizdevās, un Pasaules kausa posma Latvijā arī joprojām nav!
Tā nav tikai federācijas atbildība. Patiesībā tā ir izdarījusi visu, lai šo nepieciešamo infrastruktūru izveidotu, un lēnām viss iet uz priekšu. Gribējām projektu īstenot jau pirms Rio spēlēm, taču diemžēl jau piecus gadus to muļļājam, un tāpēc jau reāli atpaliekam no konkurentiem. Teikšu, kā ir – mēs šīs vasaras olimpiskajās spēlēs trešo sportistu pazaudējām tikai uz tā rēķina, ka mums nebija sacensību mājas trasē, kur varētu iegūt vairāk punktu. Mūs apsteidza valstis, kurās notiek Pasaules kausa posmi. Tas ir darbs, kuru mums pēc Londonas neizdevās paveikt, un par to samaksājām ar mazāku dalībnieku skaitu olimpiskajās spēlēs.
Vai ar Māri esat pārrunājuši tālākos sadarbības plānus?
Esam, bet tas viss ir ļoti atkarīgs no viņa mērķtiecības un motivācijas. Viņam drīz būs trīsdesmit gadu, tāpēc arvien vairāk nākas pielāgoties apstākļiem. Esmu jau teicis, ka mūsu sportā vislabākais vecums ir divdesmit pieci gadi, kad vēl esi pietiekami dulls, bet jau ir iekrāta gana liela pieredze. Tāds Māris bija Londonas olimpiskajās spēlēs. Pēc tam jau vairāk balstījāmies uz viņa talantu un vēlmi sasniegt maksimāli labāko fizisko un psiholoģisko formu tieši trešajās olimpiskajās spēlēs Rio. Tas mums izdevās, taču diemžēl bija tehnisks brāķis, jo vienkārši nespējām pieņemt olimpisko trasi un par simt desmit procentiem tajā atdoties.
Kā redzi nākamo olimpisko ciklu, zinot, ka Štrombergs uz Tokiju droši vien nebrauks?
Ja pēc Londonas par tālāko darba ritmu teicu, ka mums vajadzētu savu trasi, savu infrastruktūru, tad šoreiz ir jāsaka skarbāk. Ja mums nebūs augsta līmeņa trases un Pasaules kausa posma, tad, iespējams, būsim uz robežas, lai uz olimpiādi neaizbrauktu vispār. Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, sports paliek arvien stabilāks un savas trases priekšrocības ir arvien izteiktākas. Otrkārt, pēc Pekinas mums nebija iedarbinātas programmas, kurā mēs domātu par attīstību, un tas atsauksies tieši šajā ciklā. Internātu izveidojām mazliet par vēlu, ar bērniem darbu sākām vēlāk, un to šajā ciklā jutīsim. Mums augstā līmenī ir tikai pāris braucēju. Ja viņiem nepalīdzēsim visiem spēkiem, varam vispār izkrist no aprites.
Visu sarunu ar BMX treneri Ivo Lakuču lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!