Kādas emocijas pārvedi no Horvātijas?
Esmu ļoti priecīga par paveikto, jo pirmo reizi tik augstā līmenī startēju citā svara kategorijā, kur bija tik daudz nezināmo. Izdevās sasniegt ļoti labu rezultātu un izcīnīt augstu vietu. Ļoti palīdzēja daudzie līdzjutēji, kuri atbalstīja gan tur, Horvātijā, gan neklātienē. Zināju, ka daudzi skatās un jūt līdzi. Paldies visiem atbalstītājiem un treneriem, ar kuriem kopā paveikts liels darbs. Ļoti labas sajūtas.
Vai nekremt pēdējais neveiksmīgais mēģinājums raušanas disciplīnā? Visticamāk, tur palika vēl augstāka vieta!
It kā jau tā var teikt, taču to visu izdevās atgūt grūšanā, kur krietni uzlaboju savu labāko rezultātu. Esmu gandarīta par summā pacelto, jo tas man ir ļoti labs rezultāts. Jā, varbūt tas vēl nav izcils šajā svara kategorijā, lai cīnītos pasaules līmenī, taču mans rezultāts turpina iet uz augšu. Viss ir labi.
Kas iztraucēja raušanas pēdējā piegājienā?
Fiziski varēju to svaru pacelt, taču bija neliela tehniska kļūmīte. Mazliet pasteidzos, tāpēc nesanāca nofiksēt stieni, taču to nepārdzīvoju.
Pēdējais piegājiens grūšanā no malas šķita ļoti grūts!
Nebija tik ļoti smagi. Protams, piepūlēties vajadzēja, taču manu uzdevumu atviegloja atbalstītāji zālē. Tas palīdzēja pacelt to stieni virs galvas un noturēt. Arī treneris [Eduards Andruškevičs] pirms cēliena atrada īstos vārdus. Teica, ka ir iespēja sasniegt ļoti labu rezultātu, izcīnīt medaļu. Tas vairoja pārliecību par saviem spēkiem.
Ko darīji, kamēr pēdējo cēlienu veica konkurente?
Es nemaz neskatījos. Tajā brīdī priecājos par to, ko paveicu pati, jo man jau tāpat vairs nebija iespēju neko ietekmēt. Jā, viņa pacēla un mani apsteidza, taču es pēc tam priecājos līdz ar viņu, apsveicu. Nav nekādu dusmu vai pretenziju. Galu galā, mūsu sportā pie stieņa cīnāmies ar sevi, nevis ar konkurentēm.
Vai rezultāts summā ir tāds, uz kādu cerēji?
Patiesībā es par kopējo rezultātu nemaz nedomāju. Koncentrējos saviem cēlieniem, bet svars katrā no tiem vairāk bija treneru ziņā. Viņi vairāk rēķina un domā par vajadzīgo rezultātu.
Šoreiz pietrūka viena kilograma līdz čempiones titulam, olimpiskajās spēlēs Rio tikpat trūka līdz medaļai! Cik daudz tajā līmenī un konkurencē nozīmē šķietami tik neliels svars?
Patiesībā Rio pietrūka divu kilogramu (gardi smejas). Vispār jau rezultāta ziņā tas ir diezgan daudz. Ja redzam, kā svarcelšanā tiek uzlaboti personiskie rekordi – parasti izdodas pielikt pa vienam diviem kilogramiem. Par katru šo kilogramu ir paveikts ļoti liels darbs, un ar katru kilogramu tas kļūst arvien smagāks. Protams, pēc katrām sacensībām jau paliek tā sajūta, ka varbūt bija iespējas kādā no mēģinājumiem pacelt par kādu kilogramu lielāku svaru. Man pašai jau arī bija pa neveiksmīgam cēlienam gan šeit, gan Rio. Varbūt kaut kur nedaudz nobijos, kaut kur gadījās tehniska kļūda, bet tā gadās. Nav jēgas pārdzīvot. Viss vēl priekšā.
Jāatstāj kaut kas nākamajām reizēm arī!
Jā, ja uzreiz izcīnīšu visu un uzvarēšu visur, pēc tam nebūs interesanti cīnīties (smejas).
Kāpēc pārgāji uz lielāku svara kategoriju?
Ar treneri apspriedāmies un nolēmām šo soli spert tagad. Vēl daudz gadu jāstrādā līdz nākamajām olimpiskajām spēlēm, bet līdz 53 kilogramiem tas nebūtu pilnvērtīgs darbs, jo visu laiku nākas mest nost svaru, radīt liekus sarežģījumus. Manuprāt, svara kategorija līdz 58 kilogramiem ir man vairāk piemērota, jo svars ir jāuzņem, tāpēc spēks nāk klāt. Tas palīdz uzlabot rezultātu.
Visu rakstu par sacensībām Splitā un pilnu sarunu lasiet trešdienas laikrakstā Diena!