Latvijā viens no tādiem ir Aigars Apinis. 1992. gada vasarā viņš guva smagu kakla skriemeļu traumu, lecot ūdenī. Kopš tā laika lodes grūdējs un diska metējs izcīnījis trīs paraolimpiskos zeltus, divus sudrabus un divas bronzas. Oktobra vidū viņš savu trofeju plauktu papildināja ar pasaules čempionāta zelta godalgu. Turklāt to Latvijas Paraolimpiskās komitejas viceprezidents izcīnīja ar jaunu pasaules rekordu. Pēc atgriešanās Latvijā aicinājām Latvijas tituliem bagātāko paraolimpieti uz sarunu par pasaules čempionātu un paraolimpisko sportu kopumā.
Kā tikāt galā ar karstumu Katarā?
Aklimatizēties vajadzēja, jo no Latvijas rudens iebraucām svelmē. Lidostā devāmies uz autobusu, kas mūs sagaidīja, un man ratiem stīpas palika mitras no tā karstuma, citiem aizsvīda brilles. Tas bija vakarā ap septiņiem astoņiem. Svelme ne pa jokam, bet autobusos un iekštelpās visur bija kondicionētāji. Bija jāuzmanās no krasajām temperatūras maiņām. Istabiņā centos kondicionētāju ieslēgt tikai tad, kad biju prom. Baidījos apaukstēties un apslimt.
Stadionā karstums netraucēja?
Man bija paredzēts starts no rīta, tāpēc treniņiem izmantojām arī rīta sesijas. Vakarā stadionā bija patīkamāk, jo saule jau bija nolaidusies, bet no rīta... Biju tieši saulē, tāpēc centos tam pielāgoties jau treniņos. Man pēc traumas ir arī tāds mīnuss, ka es nesvīstu, tāpēc tas karstums uzkrājas. Veselam cilvēkam ar darbīgu termoregulāciju karstums tiek pārvarēts ar svīšanu, bet man tas paliek iekšā. Taču tas man nav jaunums, bija jau man tāda pieredze. Turklāt Rio spēlēs būs līdzīgi.
Spriežot pēc labotā pasaules rekorda, varētu nodomāt, ka startējāt augstkalnē, nevis karstumā.
(Smaida.) Redziet, no vienas puses, jā, karstums mani nogurdina vēl vairāk, bet, no otras, - manai muskulatūrai ir tonuss. Tajā karstumā ķermenis atbrīvojas, tur man rokas strādāja kā pātagas. Protams, ne jau tikai karstums vien palīdzēja. Rezultāts ir arī gadiem ilga darba auglis. Sākumā man bija ļoti grūti noturēt disku, jo manā medicīniskajā grupā ir mazliet sarežģītāks satvēriens. Es lietoju speciālu smēri, ko lieto handbolisti. Tie ir tādi sveķi, lai disks neizslīd no rokas, bet tajā karstumā sveķi kļuva ļoti slideni.
Vai ar sportu nodarbojāties jau pirms traumas gūšanas?
Es biju kārtīgs lauku puika. Dzīvoju Birzgales pagastā. Pamatskolas vecumā bija jāpārstāv skola, un viss padevās. Cik man zināms, daži Birzgales rekordi joprojām ierakstīti uz mana vārda.
Pēc traumas sportam taču pievērsāties ne uzreiz?!
Divi trīs gadi tika nodzīvoti pa mājām. Bija gultas režīms, pats nevarēju ne zeķi uzvilkt, ne apgriezties. 1994. gadā pirmoreiz nokļuvu sanatorijā, kur man iemācīja pamata lietas. Katra patstāvīgi uzvilktā zeķe bija medaļas vērtē, kļuvu mazliet neatkarīgs no pārējiem. Tas lāča pakalpojums, ko daudzi cenšas izdarīt - padot, atnest, izdarīt -, neveicina cilvēka rehabilitāciju.
Kāda bija motivācija?
Iziet sabiedrībā. Saprast, ka es neesmu viens, ka ir arī citi cilvēki. Kad 1995. gadā satikos ar savu treneri Aldi Šūpulnieku, kurš Ogres stadionā bija rīkojis sacensības invalīdiem, viņš teica, ka no manis kaut kas varētu sanākt, ja nopietni trenētos. Tobrīd to visu laidu gar ausīm. Bet gadi ritēja uz priekšu, man tā lieta patika, un soli pa solim nonācām pie mērķa aizbraukt 2002. gadā uz paraolimpiskajām spēlēm. Tobrīd mūsu paraolimpiešu panākumi nebija tādi, kā tagad, tobrīd tas likās kaut kas daudz grūtāk realizējams.
Cik bieži sanāk trenēties?
Katru mēnesi rīkojam desmit dienu treniņnometnes pa diviem treniņiem dienā. Ārpus treniņnometņu laika katrs pats sev meklē trenēšanās iespējas.
Tagad rit ziedojumu kampaņa Viņi var. Vai varam mēs?. Kampaņas ietvaros cilvēki aicināti ziedot, lai Latvijas paraolimpieši aizbrauktu uz Rio. Bet aizbrauks taču tik un tā?!
Naudu vajag arī, lai sagatavotos. Lai aizbrauktu uz sacensībām un izpildītu visus kritērijus. Nav jau tikai vieglatlētika vien! Ir loka šaušana, adaptīvā jāšana, riteņbraukšana un citi sporta veidi. Cik man zināms, līdzīgas akcijas notiek arī citās valstīs, arī olimpiešiem. Bet šai akcijai ir vēl viens aspekts: mēs kļūstam atpazīstami, vairāk cilvēku uzzina par mums, viņi redz, ka tas ir sports, nevis rehabilitācija, kā dažiem labiem sporta funkcionāriem to patīk saukt. Mēs taču trenējamies, ēdam, dzeram, mums veic dopinga kontroles. Viss tāpat kā citiem sportistiem. Jā, mazliet citādiem, bet sportistiem. Tas ir apbrīnojami, kā paraolimpietis, mazs vīriņš svara kategorijā līdz 50 kilogramiem, pauerliftingā no krūtīm uzceļ 182 kilogramus! Un kāds to sauc par rehabilitāciju, nevis sportu?!
Visu sarunu ar Aigaru Apini lasiet pirmdienas, 9.novembra, laikrakstā Diena!