Ar darbu un pacietību nopelna iespējas

Tu nekad neesi spēlējis nevienā no Latvijas jauniešu izlasēm. Vai netiki uzskatīts par pietiekami talantīgu?

Cik man zināms, neviens no treneriem mani neiekļāva pat jaunatnes izlašu paplašinātajā kandidātu sarakstā. Vienmēr esmu bijis tālu, tālu aiz visiem. Tajā brīdī likās, ka jauniešu izlasēs varēja būt tikai spēlētāji no Ventspils, Skonto un Daugavpils. Likās, ka futbolistiem no Auces vai Limbažiem izlasē nemaz nebija iespējams nokļūt. Taču tas manu apņēmību un centību nemazināja. Turpināju spēlēt un vienā brīdī attapos pie nacionālās valstsvienības durvīm. Tas nemaz nav tik reti, ka netalantīgie ar darbu un neatlaidību tiek tālāk par talantīgajiem. 

Daudzi Latvijas jaunie futbolisti, kuri pēc pilngadības sasniegšanas nesāk pelnīt naudu ar futbolu, meklē peļņu citur vai sāk studēt. Kas tevi mudināja turpināt spēlēt?

Nezinu, kāpēc man vienmēr bija dzinulis, ka varu tomēr spēlēt futbolu, lai gan biju dzirdējis no treneriem, līdzjutējiem, ka es nebūšu spēlētājs, ka man nav tā un šitā... Karjeras ceļš man bijis līkumots. Pirms Jelgavas četras reizes tika lauzts pēdas kauls. Pēc operācijas man nebija kur spēlēt. Tad es pats izveidoju otrās līgas komandu Limbažos, lai man būtu, kur spēlēt. (Smaida.) Treneris Valdis Matīss pēc pāris mačiem otrajā līgā ieteica aizbraukt atrādīties uz Jelgavu. Tas arī bija karjeras pagrieziena punkts. 

Es pat nevaru atrast izskaidrojumu, kāpēc vēl tik ilgi turpināju meklēt iespējas futbolā, nevis sāku strādāt vai studēt.

Tāpat jāatzīst, ka visur, kur esmu spēlējis, vienmēr bija pretimnākšana, vienmēr treneri mani pasargāja, deva uzticības kredītu. Arī pēc manām kļūdām. Taču treneri tās pacieta un ļāva man progresēt.

Ko tev pārmeta treneri? Kā tev pietrūka?

Visbiežāk jau tika pieminēts, ka neesmu pietiekami ātrs, ka esmu taktiski vājš. Var jau atrast daudzas īpašības, ko katrs treneris teicis. Bet šeit man treneris teica: "Sakārtosim spēli taktiskā ziņā, un tad tu jutīsi, ka ātruma trūkums nav problēma!" Problēmas bija pareizā pozīcijas izvēlē. Bieži vien šķiet, ka spēlētājs ir lēns, bet īstā problēma bija aizsarga nepareizi izvēlētā pozīcija. Tas ir labojams.

Tu jau ilgāku laiku biji izlases tuvumā, bet pie teikšanas īsti netiki. Tolaik tev bija sajūta, ka reāli pretendē uz vietu sastāvā? Vai arī juties izlasē kā piedēklis un ka uzticēsies citiem?

Visu laiku bija sajūta, ka vienmēr izlasē biju kā 23. spēlētājs. Visu laiku biju uz robežas, lēcu iekšā pēdējā vagonā. Trenējos, bet trenerim bija savs redzējums, zīmējums. Domāju, mans sniegums tobrīd objektīvi bija vājāks nekā maniem konkurentiem uz centra aizsarga pozīcijām, tā ka nejutu nekādu aizvainojumu par to, ka man nedod iespēju, ka neuzticas.