Alkas pēc modernajām tehnoloģijām Pasaules kausā aizsākās 1966. gadā Anglijas un Vācijas valstsvienību finālspēlē un tieši pēc šo abu komandu spēles 2010. gadā uzjundīja ar jaunu sparu. PK astotdaļfinālā Dienvidāfrikā Frenks Lempards ar tālšāvienu guva skaistus vārtus, kurus neieskaitīja. Ne tāpēc, ka negribēja, bet gluži vienkārši nebija pārliecināti, ka vārti tiešām tika gūti. Bumba pēc angļu pussarga lielgabala šāviena atsitās pret vārtu pārliktni, ielidoja vārtos un tad, atsitoties pret zemi, tikpat ātri arī izlidoja atpakaļ laukumā. Tobrīd rezultāts bija 2:1 Vācijas labā, bet spēle beidzās ar pārliecinošu Vācijas uzvaru (4:1).
Kad 2010.gadā DĀR visa pasaule atkārtojumos redzēja, ka bumba pēc Lemparda sitiena bija pilnībā šķērsojusi Vācijas vārtu līniju, FIFA prezidentam Zepam Blateram neatlika nekas cits kā atzīt sistēmas nepilnību. "Tas būtu nonsenss neatsākt jautājumu par vārtu gūšanas tehnoloģijas ieviešanu spēlē," teica Blaters. Pēc vairākiem testiem dažādās pārbaudes spēlēs 2012. un 2013. gada FIFA Pasaules klubu kausa un 2013. gada Konfederāciju kausa izcīņas laikā priekšroka tika dota ne pilnībā automatizētai tehnoloģijai, kurā gala vārds tik un tā pieder cilvēkam – videooperatoram. Izmantojot atkārtojumus no septiņām kamerām uz abiem vārtiem, programma ar ļoti precīzu trīsdimensiju projekciju var noteikt bumbas atrašanās vietu jebkurā laikā.
Plašāk lasiet rakstā Cīnīsies par godīgāku futbola spēli trešdienas, 11.jūnija, laikraksta Diena 14.-15.lpp.!