Patiesībā, tas, kas ar krieviem notika mačā pret Grieķiju, ir turpinājums jau aprakstītajām problēmām spēlē ar Poliju: neproduktīva bumbas kontrole, maz vietas uzbrukuma saasināšanai, daudz vietas pretinieka pretuzbrukumiem un neargumentēti liela vēlme kontrolēt bumbu. Cits Nīderlandes speciālists Bērts van Mārvijks pēc holandiešu zaudējuma ar 0:1 dāņiem izteicās, ka reizēm nepieciešams spert vienu soli atpakaļ, lai vēlāk spertu divus uz priekšu. Diks Advokāts laikam šādu nepieciešamību neredzēja.
Krievi kontrolēja bumbu 69% spēles laika, bet pārsvarā to darīja nebīstamās pozīcijās. Ne velti otro maču pēc kārtas krievu rindās visvairāk piespēļu izdarīja izteikts balsta pussargs Igors Deņisovs, kurš šoreiz deva 117 jeb vairāk nekā piektdaļu no komandas 542 piespēlēm mačā.
Spītība neatmaksājās. Spēlē pret Grieķiju kā nevienā citā Euro 2012 spēlē Krievijai bija nepieciešams kāds ražens stabs vārtu priekšā. Tas dotu iespēju dažādot uzbrukumu, dodot arī centrējumu opcijas. Jā, varbūt pusi no tiem centrējumiem krievi nemaz neuzvarētu, bet bumba būtu soda laukumā (ko krievi sev ierastā veidā nespēja panākt), un tur tā vienmēr ir bīstamā pozīcijā, pat tad, ja ar to ir pretinieku aizsargs, kura tehniskie dotumi var pievilt, ja uz viņu izdara spiedienu. Bet ko darīja Advokāts? Trešajā spēlē pēc kārtas sākumsastāvā smailes uzbrucēja vietu uzticēja neproduktīvajam Aleksandram Keržakovam. Viņš ir labs enerģiskā tipa uzbrucējs, bet pie tik liela teritoriālā pārsvara, kāds bija krieviem, viņam laukumā zūd jēga. Pirmajā puslaikā (ar otrā sākumu viņu nomainīja Romāns Pavļučenko) Keržakovs bumbai pieskārās tikai 14 reižu, atdodot tikai piecas piespēles. Ņemot vērā to, cik daudz krievi kontrolēja bumbu, tas ir kā spļāviens jūrā, kas liek jautāt - ko viņš vispār laukumā darīja?
Saprotot problēmu, Advokāts otrā puslaika sākumā viņa vietā laukumā sūtīja šādai spēlei vairāk atbilstošo Pavļučenko, vēlāk arī tikpat raženo Pāvelu Pogrebņaku (abiem pa 1,88 m). Bet centrējumu tik un tā trūka. Tas lielā mērā izskaidrojams ar Advokāta iecienīto holandiešu shēmu, kurā flanga uzbrūkošie spēlētāji dodas ar sev ērtāko kāju uz centru, nevis iet pa malu līdz stūra sitiena karodziņam un izdara centrējumus. Teorētiski centrējumu izdarīšana pie šāda spēlētāju izvietojuma un raksturojuma gulst uz malējo aizsargu pleciem, bet ne Jurijs Žirkovs, ne Aleksandrs Aņukovs negāja līdz galam, vairumu centrējumu izdarot no laukuma dziļuma, un tādi centrējumi parasti ir ne tik asi, vairāk planējoši, kad svarīgāka loma ir pozīcijas izvēlei, nevis auguma centimetriem. Respektīvi, Advokāts izdarīja maiņas uzbrucēju stilā, bet pārējās komandas stils darbā uz uzbrucējiem netika mainīts.
Kā paši labi zinām, abu holandiešu vadītās komandas Euro 2012 beidza. Vienmēr esmu smaidījis, kad kāds man teica, ka holandiešu futbola sistēma balstās uz daudzpusību. Pilnīgas muļķības! Tā balstās tieši uz vienveidību, tā balstās uz to, ka spēlētāji sasniedz izcilības līmeni skaitliski maz spēles elementos, nevis labu līmeni vairākos elementos. Pierādījumu tam ir bez gala, ne tikai Nīderlandes un Krievijas izstāšanās no Euro 2012, arī Latvijas futbola izlases krasās pārmaiņas pēc 4-4-2 shēmas nomaiņas uz 4-2-3-1. Sapratis, ka universālu centra pussargu Latvijai uz doto brīdi nav, Starkovs atradis lielisku centra pussargu tandēmu, no kura prasa tikai to, ko viņi prot, nevis to, ko neprot... Taču par to būtu jāraksta atsevišķs raksts, ne tagad.
Beigās vēl tikai piemetīšu vienu jociņu no Euro 2012. Diks Advokāts saka zelta zivtiņai: "Paklau, es ne to tiku domājis, kad teicu, lai Krievija Euro 2012 nospēlē ne sliktāk kā Nīderlande..."
Portugāle - Nīderlande. Van Mārvijks pamodās par vēlu
Pēdējās kārtas spēlē Nīderlandes treneris van Mārvijks beidzot izšķīrās izdarīt to, ko vajadzēja izdarīt jau pirmajā spēlē ar Dāniju - divu pozīciju turošo centra pussargu (angliski holding midfielder) vietā izvēlējās spēlēt ar vienu tādu, un otru kā papildus pleimeikeru (angliski, deep lying playmaker). Nīderlandes izlases galvenā problēma šajā EČ bija neprognozējamības trūkums (angliski, fluidity). Viņi uzbruka tikai ar četriem cilvēkiem, kuru pozīcijas un gājienus pat sākumskolēns zināja kā reizrēķinu, bet aizsargājās ar sešiem. Tik izteikts dalījums vairāk raksturīgs komandām, kas spēlē uz pretuzbrukumiem (spilgts piemērs Kipras APOEL aizvadītajā UEFA Čempionu līgā), bet Nīderlande tam bija mazāk gatava nekā pretinieki. Grūti iedomāties, kurš pretinieks mūsdienās spēlējot pret Nīderlandi gatavojās spēlēt "no pirmā numura". Varbūt tikai spāņi, bet arī to malējie aizsargi diez vai pret Nīderlandi aizrautos uzbrukumā (var atcerēties spēli Spānija - Horvātija). Acīmredzot van Mārvijks cerēja uz regulāru Nīderlandes spēli četri pret četri un to, ka holandieši spēlē viens pret vienu pretinieku apspēlēs. Vislabāk tas izdevās spēlē ar dāņiem, kuri, teiksim kā ir, pret Nīderlandi spēlēja avantūriski, bieži iekrītot aizsardzībā, bet Portugāle un Vācija aizsardzībā nospēlēja ļoti disciplinēti. Spēle ar dāņiem bija Nīderlandes izlases labākais mačs turnīrā, bet dāņiem - tas bija sliktākais, lai arī izcīnīta vienīgā uzvara, disciplīnas laukumā nebija.
Trešdien Carslberg eksperts Dainis Kazakevičs pareizi norādīja, ka van Mārvijs pirms Euro 2012 gatavoja komandu spēlei no pretuzbrukumiem, bet turnīra gaitā pēkšņi sāka kaut ko mainīt. Maiņas bija nepieciešamas un pareizas, bet kļūdaina bija viņa pirms turnīra izvēlētā taktika.
Rafaela van der Vārta došanās pamatsastāvā bija likumsakarīga, jo holandiešiem bija jāuzvar ar divu vārtu pārsvaru. Papildus kreatīvais un uzbrūkošais pussargs gan būtiski pastiprināja holandiešu uzbrukumu, bet būtiski novājināja aizsardzība, ko apliecina statistika: bumbas kontrole 62% pret 38% Nīderlandes labā, bet sitienu attiecība 24 - 14 portugāļu labā. Problēma meklējama apstāklī, ka Naidžels de Jongs bieži vien netika galā ar plašo centra zonu, kas viņam tika uzticēta.
Vēl viens diskusijas vērts jautājums ir, kāpēc de Jongs tika izmantots kreisajā laukuma pusē, nevis labajā, kur darbojās portugāļu bīstamākais drauds Krištianu Ronaldu. Visticamāk, tāpēc, ka kreisajā aizsardzības flangā holandiešiem spēlēja 18 gadus vecais Jetro Vilemss, un viņam vajadzēja kādu pieredzējušu palīgu. Tas lielā mērā arī raksturo van Mārvijka pieeju čempionātā - pretinieka plusi un mīnusi mūs neinteresē, galvenais koncentrēties uz saviem plusiem un mīnusiem. Domāju, ka B grupā Vācijas un Portugāles izkļūšana no grupas nav nejaušība, jo tieši šo komandu treneri izvēlējās pretēju pieeju. Piemēram, Portugāle ar visām savām kreatīvajām zvaigznēm nekautrējās spēlēt no aizsardzības, bet Vācija Mario Gomesam deva mazāk darba nekā dāņi Bendtneram... Nani, piemēram, mačā pret Vāciju sešreiz (!) pārtvēra pretinieku piespēles, esot labākais šajā elementā savā un pretinieku komandā. Tā viņš spēlēja ne jau tāpēc, ka viņš ir labs aizsardzībā, bet gan tāpēc, ka komandai pret konkrēto pretinieku tā vajadzēja.
Spānija - Horvātija. Kas par daudz, tas par skādi
Horvātijas izlase vienmēr simpatizējusi, bet tās treneri Slavenu Biliču pats personīgi uzskatu par vienu no taktiski viedākajiem Eiropā. Viņa izvēlētais spēles plāns pret Eiropas un pasaules čempioniem nebija ģeniāls, bet ārkārtīgi efektīvs, ja ņem vērā komandu spēlētāju individuālo meistarību un pieredzi. Pēc salīdzinoši labi aizvadītās spēles pret Itāliju (1:1) Biličs sākumsastāvā spēlē pret Spāniju izdarīja trīs maiņas. Domāju, ka neviens no malā palikušajiem pret to neiebilda, jo labi saprata, ka maiņas izdarītas pretinieka dēļ, nevis tāpēc, ka viņi slikti nospēlējuši, un tas ir vēl viens milzīgs pluss Biličam - prasme veidot vienotu un spēcīgu kolektīvi uz un ārpus laukuma ir ļoti nozīmīgi panākumu gūšanai, kā arī spēlētāju pārliecībai. Domāju, tas pats Domagojs Vida, kurš čempionātā spēlēja tikai vienu maču, un to pašu - pret Spāniju, būtu gatavs stāvēt un krist par Biliču. Vida neizturēja konkurenci savā pozīcijā mačos pret vājākiem pretiniekiem (Īrija un Itālija), bet pēkšņi bija labākā kandidatūra labās malas aizsarga lomai spēlē pret Spāniju. Un ne tāpēc, ka kāds izkrita no ierindas, nē, tas pats Horvātijas komandas kapteinis Darijo Srna arī spēlēja...
Par pašu spēli nav daudz, ko runāt. Rakitičam bija jāgūst vārti, un horvātiem derētu arī 1:1 neizšķirts. Vienīgais, ko vēl var piebilst, ka Biličs mazliet kļūdījās ar pēdējo spēlētāju maiņu (kuru plāns arī bija labi izplānots jau pirms spēles). Pirmās divas maiņas (Perisičs - Prjaņičs un Jelavičs - Vida) darbojās lieliski. Horvāti pārslēdzās no 4-4-1-1 shēmas uz 4-3-3 un izveidoja vairākus vidēji bīstamus momentus pie Ikera Kasiljasa sargātajiem vārtiem, bet trešā maiņa Eduardu - Vukojevičs, pēc kuras horvāti pārgāja uz ko līdzīgu shēmai 4-2-4 bija jau lieka un vairs nedeva vēlamo rezultātu, pat otrādi - zaudējuši laukuma vidusdaļu, kurā darboties palika tikai divi horvāti pret vairākiem spāņiem, horvāti arī zaudēja spēles saturu un balansu starp līnijām. Tālās piespēles nedarbojās, jo nebija cilvēku, kuri varētu "savākt" Spānijas aizsargu uz priekšu vai malu atsistās bumbas, un līdz ar to bumbu vairāk kontrolēja Spānija.
Papildinājums par Anglijas - Ukrainas spēli sekos.