“Nujā, tā ir – priecīgas atziņas par turnīru neilgi pēc zaudējumu ceturtdaļfinālā jūs no manis nedzirdēsiet. Emocijas norims, pēc nedēļas vai divām atstkatīsimies atpakaļ, tad arī uzsitīsim viens otram uz pleca. Kolektīvs bija fantastisks. Prieks un lepnums bija būt daļai no šī kolektīva. Kāds laiciņš tagad paies pārdzīvojumos.”
Dārziņš atzina, ka pēdējā pusotra vai divu gadu laikā izlasē ir pamainījusies domāšana. “Kolektīvs pamazām no turnīra uz turnīru uzlabojās. Tagad ir kopsumma tam visam. Tas nenotika vienā dienā. Katrs parakņājās sevī un kombinācijā ar to, ka treneris prata piemeklēt pareizos vārdus, tagad esam spēks.”
Latvijas līdzjutēji noteikti gribētu jau drīzumā atkal ieraudzīt tik labi spēlējošu un vienotu Latvijas izlasi. “Jācer, kas cits atliek,” tā atbildēja Lauris. “Viss notiek dabiski. Jaunākie komandas spēlētāji uzsūca to, kas bija šā turnīra laikā un olimpiskajā kvalifikācijā. Ja arī pamainīsies daži kadri, citi spēs nodot informāciju tālāk, lai saglabātu spēcīgo komandas garu.”
Dārziņš piecās olimpiskā turnīra spēlēs iemeta četras ripas un atdeva vienu rezultatīvu piespēli, otrajā lielajā turnīrā pēc kārtas kļūstot par rezultatīvāko komandā. Gluži kā aizvadītajā pasaules čempionātā, arī šoreiz uzreiz aiz Laura sekoja Jānis Sprukts (2+2).