Nesēdēt ar akmens seju un neslēpties. Saruna ar Andri Džeriņu

Treneris Ģirts Ankipāns intervijā man izteicās, ka pērn, atgriežoties Dinamo, sajutis noskaņojuma izmainīšanos. Ticību savām spējām bija nomainījusi nolemtības sajūta. Vai kaut ko tādu šovasar sajuti? 

Man ir grūti spriest, jo es nezinu, kā bija pērn, bet es saprotu, kā spēlētāji jūtas pēc garas zaudējumu sērijas. Tajā brīdi ir sajūta, ka nekad dzīvē vairs neuzvarēsi nevienu spēli. Šobrīd es to nejūtu, jo, manuprāt, komandā ir sapulcēti spēlēt griboši spēlētāji, savukārt vietējie hokejisti ir noguruši no zaudējumiem. Viņi vēlas pārmaiņas. Protams, ka, mainoties personālam, mainīsies arī komanda. Kopš manas aizbraukšanas personāls ir diezgan būtiski pamainījies. Vai ir uzlabojumi, varēs spriest tikai pēc rezultātiem. 

Pēc pasaules čempionāta Dānijā sacīji, ka svarīga ir bijusi pirmā spēle ar Norvēģiju. Zaudējuma gadījumā visādi vēl varēja būt. To pašu esmu dzirdējis par Dinamo, ka svarīgs esot rudens cikls. Iekrītot neveiksmes bedrē, pēc tam esot grūti izrāpties ārā. Šosezon svarīgi varētu būt pirmie divi tālie izbraukumi? 

Pilnībā piekrītu. Tas ir ļoti svarīgi – sekmīgi sākt čempionātu. Un īpaši svarīgi tas ir pēc neveiksmīgām sezonām, lai nedotu iemeslu apkārt veidot negatīvu vidi. Tādā gadījumā atkal sāksies runas – ko tad viņi var, atkal zaudē un tā tālāk. Neviens no mums to negrib. Mēs vēlamies, lai būtu pacilājoša gaisotne. Uz pacēluma viļņa var daudz ko izdarīt un daudz sasniegt. Ja sēdēsi ar akmens seju un slēpsies, tas nevienam par labu nenāks. Ja visi iesim uz priekšu ar izgrieztām krūtīm, tad kalnus varēsim gāzt. 

Dinamo panākumi ir bijuši sezonās, kad teicamu sniegumu rādījuši vārtsargi. Acīmredzot tam būs liela nozīme arī jaunajā sezonā? 

Jebkurai komandai ir nepieciešams labs vārtsargs. Ar sliktu vārtsargu neviena komanda lielas uzvaras nav izcīnījusi. 

Vārtsarga loma ir ļoti liela, bet tajā pašā laikā viņam nav jāķer viss. Vārtsargam īstajos momentos ir jāpavelk komanda. Kādreiz viņš var ielaist arī no centra – kam negadās –, bet krīzes brīžos ir jāpavelk.

Piemēram, vārtsargs palīdz izturēt skaitlisko mazākumu. Pēc tam komandai ir pacēlums, visi ceļas kājās un spēlē uz pacēluma viļņa. Kā bija Masaļska gadījumā. Viņš atsit ripu, nokrīt, ķivere aizlido pa gaisu, un visa arēna sāk bļaut: "Edža, Edža!" Tādas epizodes dod papildu enerģiju, un šādu sniegumu es gribētu redzēt vārtsargu izpildījumā. 

Pastāv arī uzskats, ka ar vienu vai divām ripām ir grūti uzvarēt. Uzbrucējiem būtu jāorientējas vismaz uz trijām ripām spēlē? 

Protams, bet tajā pašā laikā nevar zināt, kā spēle ievirzās. Pasaules čempionātā spēlējām ar Dāniju un uzvarējām ar 1:0. Tas hokejs bija nebaudāms, bet vai tādu uzvaru mēs neņemsim? Ņemsim. Jebkuru uzvaru ņemsim. 1:0 vai 10:9 – principā ir vienalga, jo abos gadījumos ir trīs punkti. Tas arī ir vissvarīgākais. 

Šosezon ievērojami ir atjaunināta aizsardzības līnija. Ankipāns to pamato ar vēlmi padarīt aizsardzības līniju ātrāku, kustīgāku un atvieglot darbu uzbrucējiem. Pārbaudes spēlēs to var manīt?

Pagaidām par to vēl grūti spriest. Manuprāt, mūsdienās jau visas komandas meklē slidojošus aizsargus. Statisku aizsargu daudz vairs nav palicis. Nenoliedzami, ir vieglāk spēlēt, ja aizsargi pieslēdzas uzbrukumam un veido pārsvaru. Tad arī pastāv lielāka iespēja tikt pie labāka vārtu gūšanas momenta.