Galvenais zaudējuma iemesls Dānijai ir nerealizētie momenti – pēc spēles atzina arī Latvijas hokeja izlases treneris Harijs Vītoliņš.
Var teikt, ka šoreiz zaudējām labā spēlē?
Jā, jo viss it kā bija. Sākums bija ļoti agresīvs. Pievīla mazliet momentu realizācija. Otrajā periodā, kad mums bija pietiekami daudz momentu, lai ar atrāvienu aizietu vadībā, tos neizmantojām un devām dāņiem no nekā izlīdzināt rezultātu. Trešajā periodā es pat nezinu, kā lai nosauc piešķirto noraidījumu. Tur nebija pat nekādu domu pārkāpt noteikumus. Tiesnesis varēja svilpt un varēja arī nesvilpt – bet nu labi. Tā ātri ielaistā ripa pretiniekiem bija kā dāvana. Viņi jau tā spēlēja no aizsardzības, bet kopš tā brīža vēl izteiktāk pārgāja uz aizsardzības hokeju. Mēs tikai tērējām spēkus, lai tiktu pāri viņu veidotajam valnim. Izlauzties cauri pieciem spēlētājiem nebija reāli, tāpēc ripu visu laiku vajadzēja mest dziļumā. Beigu fāzē dabūjām vairākumu, kurā kādam vajadzēja uzņemties uz sevi izspēli. Pietrūka pat metienu.
Kas īsti notika ar vārtsargu Jāni Kalniņu?
Viņš pastiepa cirkšņa muskuli. Pats pieslidoja pie soliņa un pateica, ka nevar turpināt spēlēt. Tāpēc arī vārtos stājās Ivars (Punnenovs), bet nemeklēsim tagad vainīgos.
Znaroka laikā izlasē atbildēji par aizsargu darbību un vairākkārt izteici sašutumu par to, kāpēc visi ierauga tikai aizsargu kļūdas, bet nekritizē uzbrucējus, kad tie nedara savu darbu – negūst vārtus...
Tāpēc es saku, ka mums bija pietiekami daudz momentu, lai gūtu vārtus, bet no otras puses – trīs ielaistas ripas arī ir daudz. Viens gan bija redzams, ka puiši cīnījās no pirmās līdz pēdējai minūtei. Slikta spēle nebija. Protams, ir zaudējums, un var kritizēt, ka vajadzēja jau uzvarēt, bet mēs vēlreiz redzam, ka šajā turnīrā visas komandas ir spēcīgas.
Dāņi sākumā izskatījās pārsteigti, redzot, cik aktīvi Latvijas izlase spēlē!
Jā, bet uz tā rēķina, visu laiku presingojot, tika patērēts daudz spēka. Pretinieks savukārt tikai to vien darīja, kā izmeta ripu no zonas. Ja gūsti vārtus, tad pretiniekam rodas vēl lielākas problēmas, jo viņam ir jāpārorientējas, jāsāk doties uz priekšu, lai atspēlētos. Otrajā trešdaļā mums bija izgājiens viens pret nulli un pat divi pret nulli. Ja būtu guvuši vārtus, 3:1 jau būtu pavisam cits rezultāts. Tad jau dāņi riskētu un mums būtu vēl vairāk momentu.
Nesekmīgai spēlei vairākumā beigu daļā viens no iemesliem varētu būt iztērētie spēki, agresīvi spēlējot?
Cilvēku faktors arī jāņem vērā. Visi gribēja kaut ko labāk izdarīt. Varbūt pietrūka spēlētāja, kas beigās iniciatīvu uzņemas uz sevi. Turklāt laiks gāja uz priekšu, un zemapziņā spiediens bija jūtams. Kaut kur jau nedaudz arī tas iespaidoja. Bija mums iespēja rezultātu izlīdzināt, bet savus momentus neizmantojām.
Tā taču bija, ka komanda apzināti gatavojās tieši turnīra ceturtajai spēlei?
Jā, un es uzskatu, ka mēs labi bijām arī sagatavojušies. Var jau pateikt – jūs taču zaudējāt –, bet tāda ir spēle. Jebkurā gadījumā mēs labi sākām, arī turpmāk labi spēlējām, bet tie momenti bija jārealizē. Otrajā periodā arī bija epizodes, kurās pārāk skaisti sākām viens otram piespēlēt. Vajadzēja spēlēt vienkāršāk.
Biji gaidījis no vairākiem spēlētājiem lielāku pienesumu?
Negribu nevienu kritizēt, kad spēle tikko ir beigusies. Protams, ka uzbrucēji vēlas olimpiādē iemest vismaz vienu ripu, savukārt aizsargi beigt turnīru ar bilanci plusos. Katram ir savs neizpildītais plāns. Tā arī vienmēr ir bijis. No uzbrucējiem jau gaida vārtu guvumu vai rezultatīvu piespēli. Ja nav, tad ir sajūta, ka kaut kur pietrūka.