Tie, kuru ekipējums ir sarkanbaltsarkanie karogi, šalles un mices, ne vienmēr var izrādīties latvieši. Lūk, viens gruzīns palūdzis Austrijas faniem karogu, lai varētu līdzi just latviešiem. Karogi esot tik līdzīgi, viņam nekā cita ar Latvijas identitāti neesot, bet baltieši ir tik svarīgi viņa kā gruzīna valstiskajai pašapziņai - vieni no pirmajiem esot atzinuši Gruzijas neatkarību. Latviešu šeit esot tik maz, tribīnēs tikai krievi. Bet viņš nākot uz visām latviešu spēlēm un ar kaukāzieša temperamentu skandina «Lat-vi-ja». Savējais.
Kāds neliela auguma melnīgsnējs vīrs, apsedzies ar sarkanbaltsarkano karogu, pienāk spēles starplaikā klāt. Pirms trīsdesmit gadiem esot aizbraucis no Rīgas uz Kaļiņingradu, dzīvojis Purvciemā. «Ak, Rīga, Rīga,» viņš saka. Un esot tik jauki atkal dzirdēt latviešu valodu. Atvadoties ar bērnišķīgu sajūsmu viņš birdina visus latviešu vārdus, ko atceras, - paldies, uz redzēšanos, sarauj, labi. Nu, re, vēl viens savējais.
Ārpus Latvijas dažreiz ir tik patīkami sarunāties latviski un būt pārliecinātam, ka apkārtējie nesapratīs. Un tieši tad gadās situācijas, kas liek samulst un pie sevis klusi nodomāt: «Bāc!» Latvija spēlē pret Zviedriju. Starpbrīdis. Nopirkuši tēju un kūku, knapi atrodam galdiņu, pie kura apstāties. Fū, pie viena galda stāv tikai divi cilvēki, dodamies turp! Čalojam par spēli, par cilvēkiem, par to, ka spēļu suvenīri tik dārgi un garās rindas jāstāv. Te blakusstāvošie pievienojas mūsu sarunai. Latviski! Esot maskavieši. Mamma Rīgā studējusi, pēc tam aizbraukusi uz galvaspilsētu, aizstāvējusi disertāciju. Dēls Rīgā dzīvojis bērnībā līdz piecu gadu vecumam. Tik ļoti patīkot Rīga un Latvija, ka katru gadu braucot ciemos pie draugiem, bet valodu iemācījušies paši, esot jau Maskavā, jo latviešu valoda ir tik skaista, sajūsmināts stāsta puisis un lūdz, lai sarunas laikā mēs nepārejam uz krievu valodu, jo tik reti gadoties ar kādu parunāt latviski. Savējais, nodomāju.
Sočos latvieši ir visur. Viņi cīnās par medaļām, viņi darbojas spēļu rīkotāju grupā, atbild par transportu, darbojas kā brīvprātīgie, atbraukuši atbalstīt savējos, piegādā visos olimpiskajos objektos redzamās palmas, krūmājus un pat autobusus, kas kā balti gulbji peld pa Soču ielām, iekaro Kultūras olimpiādi un Olimpiskā parka Medaļu laukuma skatītāju tūkstošus un nāk uz Latvijas māju. Mājās esot, ar viņiem nekad neiepazītos, neuzzinātu dzīvesstāstu un neapmainītos ar draudzīgu «čau!», te - katrs latvietis vai tāds, kam Latvija tuva, ir zelta vērts. Savējais.