Iesaistījās cīņā par uzvaru posmā otro gadu pēc kārtas, kārtīgi pastrādāja, palīdzot komandas līderiem, tāpēc par paveikto prestižajā Tour de France velobraucienā pašam ir gandarījums. Latvijas profesionālais riteņbraucējs Toms Skujiņš no Trek-Segafredo komandas otro gadu bija vienīgais mūsu pārstāvis vērienīgākajā pasaules velosporta notikumā. Kopvērtējumā Skujiņš ieņēma 81. vietu, savukārt 17. posmā izcīnīja augsto 9. vietu. Pirmdien Toms atgriezās mājās un padalījās iespaidos.
Otrgadniekam tūrē būt bija vieglāk nekā pirmajā gadā?
Jā, jo vispirms jau zini, ko gaidīt. Viss notiekošais vairs nav pārsteigums. Kad katru dienu sastopies ar kaut ko jaunu, tas tomēr atņem enerģiju. Otrajā gadā jau vairāk esi iejuties visā tajā atmosfērā un esi arī jau pieradis pie cilvēku pūļiem. Es esmu vēl pietiekami jauns, lai katru gadu justos komfortablāk ne tikai tūrē, bet arī citās sacensībās.
Saki, ka esi vēl jauns, bet tev ir jau 28 gadi. Šogad Tour de France uzvarēja 22 gadus vecais kolumbietis Ehans Bernals...
Katram cilvēkam attīstības periods ir citāds. Es nekad nebūšu tāds braucējs, kurš uzvarēs tūri, lai cik man arī būtu gadi.
Tiešām nekad tas nenotiks?
Nē, jo man nav tāda tipa organisms. Man nav tādas ģenētiskās dotības. Cik vispār pasaulē ir izredzēto, kuri ir spējuši uzvarēt Tour de France.
Pirms mēneša intervēju kuldīdznieku Kristu Neilandu. Viņš tādu varbūtību pieļāva, ka varbūt pienāks tāda diena...
Es domāju, ka viņam ir parocīgāk cīnīties par augstu vietu kopvērtējumā.
Neilands ir vairāk kalnā braucējs?
Jā, ja iebraucam garākos kalnos, tad viņš ir spēcīgāks. Tas ir reizēs, kad ir jābrauc kalnos viena divas vai pat trīs nedēļas. Ja ir jābrauc kalnos viena diena, tad es viņu šad tad varu arī pārspēt.
Kādu mērķi nākotnē vari sev nospraust. Cīnīties par uzvaru Tour de France atsevišķā posmā?
Jā, un tālu no tā es nebiju arī šī gada tūrē. Un arī pagājušajā gadā es nebiju tālu no tā. Tas noteikti ir reāls variants – uzvara vienā vai pat divos posmos. Man pašam šķiet, ka lielāks panākums būtu tādā gadījumā, ja kāds no manas komandas uzvarētu Tour de France kopvērtējumā. Tas īstenībā ir viens no mērķiem, ko es gribētu sasniegt – būt Elizejas laukos vienā komandā ar dzeltenā krekliņa īpašnieku. Uzvara posmā jebkurā gadījumā arī būs viens no mērķiem, par ko es cīnīšos katru gadu. To sasniegt arī nudien nav vienkārši. Profesionālajā riteņbraukšanā man daudz lielākas izredzes ir izcīnīt uzvaras viendienas braucienos.
Tās ir pavasara klasikas?
Tieši tā, un arī Sansebastjanas klasika, kas drīzumā būs un kur es startēšu. Tās arī ir prestižas sacensības. Tāpat Lombardijas sacensības oktobrī. Tās man vairāk piestāv. Šogad es pamēģināju, kā man veicas vienas nedēļas garās sacensības. Tirēnu–Adrijas velobraucienā iekļuvu labāko divdesmitniekā kopvērtējumā, lai arī pats sev nekādas priekšrocības nedevu, nokrītot vienatnē individuālajā braucienā. Es domāju, ka Parīze–Nīca velobraucienā es arī varētu pacīnīties par augstu vietu.
Lai uzvarētu šajos velobraucienos, tev ir jābūt komandas pirmajam numuram?
Manā gadījumā diezin vai tā kādreiz būs, ka es uz Parīzi– Nīcu vai Tirēnu–Adrijas velobraucienu došos kā komandas pirmais numurs.
Jānotiek kaut kam līdzīgi kā pēdējos divus gadus Tour de France. Pērn Kristofers Frūms tūri sāka kā komandas pirmais numurs, bet uzvarēja Geraints Tomass. Šogad jau Tomass bija pirmais numurs, bet uzvarēja Ehans Bernals. Tā ir pašu sportistu uzdrošināšanās uzņemties līdera lomu?
Nav runa par uzdrošināšanos. Galveno lomu nospēlē fiziskās spējas. Bernals šogad bija spēcīgāks, un pērn Tomass attiecīgi bija spēcīgāks. Manā gadījumā priekšrocības vairāk būs jāizcīna ar viltu un ne tik daudz ar spēku.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena otrdienas, 30. jūlija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!