Nevaram neko pārmest. Saruna ar LVS ģenerālsekretāru Dmitriju Miļkeviču

Zem savām patiesajām spējām, taču kopumā augstāk par ieņemtajām vietām pasaules rangā. Tā īsumā par mūsējo uzrādītajiem rezultātiem pasaules vieglatlētikas čempionātā Dohā saka Latvijas Vieglatlētikas savienības (LVS) ģenerālsekretārs Dmitrijs Miļkevičs.

Šķēpmetējs Rolands Štrobinders ieņēma augstāko vietu Latvijas komandā ar 17. labāko rezultātu. Tik pieticīgi rezultāti mūsējiem sezonas galvenajos mačos vēl nebija bijuši. Daudzi ir vienisprātis, ka Latvijas vieglatlētiem Dohā bija sliktākais pasaules čempionāts pēc neatkarības atgūšanas.

Kā vērtē mūsu vieglatlētu sniegumu Dohā?

Ir dažādi vērtēšanas veidi. Statistiķim Andrim Staģim ir pat speciāla punktu sistēma, pēc kuras viņš sarindo visus sportistus, tomēr tajā vērtējumā, manuprāt, nav iekļauts viens būtisks kritērijs. Tā ir sportistu ieņemtā vieta pret pozīciju sezonas rangā. Pēc šī kritērija tikai trīs mūsu vieglatlēti bija zemākās vietās nekā viņu vietas rangā, un vienam šī vieta bija turpat līdzās. Šķēpmetējs Gatis Čakšs sezonas rangā ir 20. vietā, bet Dohā viņš sasniedza 21. rezultātu. Izteikti zemākas vietas pret sezonas rangu bija tikai šķēpmetējai Līnai Mūzei (27. vieta pret 9. pozīciju sezonas rangā) un vesera metējai Laurai Igaunei (22. vieta pret 11. rangā). Pārējie visi bija augstāk (soļotājs Ruslans Smolonskis gan tika diskvalificēts – aut.). Tā pati Madara (šķēpmetēja Palameika) ieņēma 18. vietu, bet sezonas rangā viņa ir 20. pozīcijā. Tāpēc nebūtu pareizi teikt, ka mūsējie Dohā izgāzās vai ka uzrādītie rezultāti būtu liels pārsteigums. Lielākā daļa bija augstāk nekā viņu vietas rangā.

Vai tomēr nebija gaidīti labāki rezultāti?

Protams, ka cerējām uz labākiem rezultātiem un augstākām vietām. Tomēr ne jau tikai mūsējiem kaut kas nogāja greizi. Paņemsim par piemēru Vācijas šķēpmetējus. Johanness Feters kvalifikācijā uzvarēja ar 89,35 metriem un finālsacensību iesildīšanās laikā divas trīs reizes šķēpu piezemēja 87–89 metru robežās. Kā bija jāmet mačos, tā šķēps vairs nelidoja. Labi, ka vēl puslīdz sanāca viens metiens (85,37), ar kuru viņš ieguva bronzu. Divi Vācijas šķēpmetēji Andreāss Hofmans un Tomass Rēlers, kuri ir rangā labāko desmitniekā, nemaz neiekļuva finālsacensībās un abi palika aiz mūsu Štrobindera. Šķēpa mešana ir tāda disciplīna, kurā viens metiens daudz var izšķirt. Dažreiz pat ir tā – kad esi ļoti labā kondīcijā, tad ir sasprindzinājums un tehniski pareizi metienus neizdodas izpildīt. Līna Mūze, protams, nostartēja zem savām spējām, tomēr bija redzams, ka viņa ir labā kondīcijā. Iespējams, ka pārdega vai bija vēl kāds cits iemesls. Arī Štrobinders fiziski bija gatavs tālu mest. Runāju ar viņa tēvu (arī treneri un bijušo šķēpmetēju Mārci Štrobinderu – aut.), un viņš to apstiprināja. Laikam jau sasprindzinājums bija pārāk liels. Varbūt arī nevajadzētu pārāk agrīnā vecumā no sportistiem gaidīt augstvērtīgus rezultātus. Igauņu šķēpmetējs Magnuss Kirts, kurš izcīnīja sudraba medaļu, līdz 19 gadu vecumam bija augstlēcējs ar personisko rekordu 2,10 metri. Līdz 25 gadu vecumam viņš nevarēja pārsniegt 80 metru atzīmi, bet tad vienā sezonā "uzsprāga" ar rezultātu pāri 86 metriem.

Pirms čempionāta viena daļa vieglatlētikas speciālistu bija vienisprātis, ka vesera metēja Igaune varētu patīkami pārsteigt...

Augustā uz Eiropas komandu mačiem Horvātijā viņa ieradās ar papēža savainojumu. Lai izārstētu traumu, Laura atteicās no uzaicinājuma startēt ASV un Eiropas mačsacīkstē Minskā. Papēdis bija sasists, tāpēc pilnvērtīgi viņa nevarēja trenēties. Savukārt Čakšs ilgstoši ārstēja nopietnu pleca savainojumu. Es uzskatu, ka tas jau bija sasniegums, trijām mūsu šķēpa metējām kvalificējoties pasaules čempionātam. Daudz tādu valstu nebija. Kopējais līmenis čempionātā bija mega augsts. Kādi rezultāti bija vīriešiem lodes grūšanā! Tāpat sievietēm 400 metru gludajā skrējienā un ar barjerām, 1500 metru skrējienā, kā arī vēl vairākās disciplīnās.