Daudzsološi kamaniņu sportā pēdējās sezonās sevi pieteicis 20 gadu vecais Kristers Aparjods, kurš pēc spīdošas karjeras junioru vecumā februāra sākumā izcīnīja pirmo godalgu arī pieaugušo konkurencē, turklāt Oberhofā izcīnīja trešo vietu ne tikai Pasaules kausā, bet arī Eiropas čempionātā, kas bija viens no sezonas svarīgākajiem startiem. Sezona gan viņam ritējusi kā pa amerikāņu kalniņiem, jo augstas vietas mijušās ar sāpīgām neveiksmēm un pat diskvalifikācijām, tomēr jaunā sportista sniegums trasē, mērķtiecība un pārliecība ļauj cerēt, ka tuvākajās sezonās Latvijas kamaniņu braucējiem pirmo reizi kopš Mārtiņa Rubeņa būs spēcīgs līderis arī vīriešu konkurencē. Kristeru uz sarunu aicināju pirms došanās uz Pasaules kausa sezonas pēdējo posmu, kas šajā nedēļas nogalē norisināsies Sočos.
Eiropas čempionāta bronza bija pārsteigums arī tev pašam?
Droši vien melotu, ja teiktu, ka tas man nebija mazliet negaidīti. Protams, klusībā jau cerēju, ka vajadzētu nākt tuvāk tam labāko trijniekam. Visas sezonas gaitā vienmēr palika tā sajūta, ka pietrūkst pavisam nedaudz, mazs solītis. Kopā ar treneri Mārtiņu Rubeni daudz domājām, kas būtu jāizdara tāds, lai pietuvotos šim mērķim. Eiropas čempionāta nedēļu kārtīgi nostrādājām, visus sīkumus izanalizējām, kļūdiņas novērsām. Negribētu teikt, ka mainījām attieksmi. Man kā jaunam sportistam vienmēr visu gribas izdarīt maksimāli labi un pierādīt sevi katrās sacensībās.
Bija kāds specifisks faktors, kas ļāva uzlabot rezultātu?
Nekā specifiska īsti nebija. Kopumā visu darīju kā vienmēr, gatavojos arī līdzīgi. Varbūt šoreiz sacensībās beidzot pienāca mans laiks, un ar darbu visas sezonas garumā to biju nopelnījis. Jau visas nedēļas garumā man ļoti labi gāja treniņos. Ar trasi jau iepriekšējos gados biju labi sadraudzējies, tāpēc ierados Oberhofā ar pozitīvām emocijām un domām. Pēc tam kad sapratu, ka esmu tajā trijniekā, patiesībā emocijas pat nebija ļoti sakāpinātas. It kā forši, protams, bet visu laiku iekšā bija apziņa, ka tā arī vajadzēja būt.
Nemaz nepriecājies?
Man ar emocijām ir tā interesanti. Ļoti tās neizrādu. Skaidrs, ka tajā brīdī bija pacēlums, jo Pasaules kausa sacensībās trijniekā tiku pirmo reizi, turklāt vēl tas bija arī Eiropas čempionāts. Jutos kaut ko sasniedzis, kad vēl aizdomājos, ka nez cik gadus džekiem nebija izdevies iebraukt labāko trijniekā.
Eiropas čempionātā vīriešu konkurencē izcīnīji Latvijai pirmo godalgu vēsturē!
Jā, pat Mārtiņš (Rubenis – aut.) medaļu izcīnīja pasaules, nevis Eiropas čempionātā. Es gan sacensības pēc mēroga nešķiroju. Katrās sacensībās eju uz trijnieku – nekādi sešnieki un desmitnieki man pat īsti neinteresē. It kā bija tā sajūta, ka ir paveikts kas nozīmīgs, tomēr, apskatoties pēc tam braucienus... Pirmajā bija acīmredzamas kļūdas, otrais arī nebija perfekts. Ja godīgi, nebiju nemaz tik tālu arī līdz pirmajai vietai. Ir rezerve. Priecē, ka kamanās ir ļoti liels potenciāls. Uzskatu, ka kamanas mums ir ļoti augstā līmenī, atliek tikai pašam labi nobraukt divus stabilus braucienus, un rezultāts būs.
Kā reaģēja vācieši, kuri savā trasē negaidīti palika bez godalgām vīriešu sacensībās?
Jā. Dāmas viņiem dominēja, bet veči šoreiz palika vispār bešā. Viņu komandas līderis Fēlikss Lohs palika tikai septītais.
Pēc pirmā brauciena dalījāt ar viņu ceturto vietu!
Bijām līdzās, un es tieši sēdēju startā, kad viņš brauca, tāpēc dzirdēju komentētāja bļaustīšanos. Fēlikss it kā zaudēja, bet viņš esot savā stilā nobraucis normālu braucienu. Acīmredzot nepaveicās vai arī nebija tehnikā kaut ko atradis. Vismaz forši, ka pēc tam pienāca klāt un apsveica. Par to cepuri nost.
Tu pats ar šo sasniegumu esi reabilitējies par sezonu, ko iepriekš vienubrīd raksturoji kā briesmīgu?
Ja godīgi, īsti ne. Ir rūgtums par sezonas pirmo pusi. Pārāk daudz nācies gremdēties pārdomās par to, kā būtu, ja būtu. Ja būtu ticis pie ieskaites tajos posmos (Īglsā un Leikplesidā Kristers par sīkām neatbilstībām tehnikā tika diskvalificēts), turklāt tās bija sacensības, kur nāca klāt arī sprinta kauss. Sanāk, ka gar degunu aizgāja uzreiz četras iespējas gūt punktus Pasaules kausā. Neliegšos, parēķināju arī punktu izteiksmē, kur apmēram būtu, bet tam jau vairs īsti nav nozīmes. Ko padarīt – tāds ir sports. Jāiet uz priekšu un jāmācās no iepriekšējām kļūdām.
Sezonas sausais atlikums galu galā nav slikts – ar Eiropas čempionāta medaļu, visticamāk, esi izpildījis Latvijas Olimpiskās vienības A sastāva kritērijus!
Galvenie mērķi bija Eiropas un pasaules čempionāti, kā arī U–23 pasaules čempionāts. Ļoti apmierināts esmu ar Eiropas čempionātu. Pasaules čempionātā lielu lomu nospēlēja laika apstākļi, kas visu treniņu garumā bija pateicīgi kamaniņu sportam, tendences trasē bija labas, bet nav jēgas par to spriedelēt, jo sacensībās laika apstākļi visiem bija vienādi. Beigās tiešām viss izvērties tā, lai varētu uz pozitīvas nots pabeigt šo sezonu Sočos. Tur būšu pirmo reizi, tāpēc arī braucu ar pozitīvām domām uz turieni. Gribas iepazīt jaunu trasi.