Nomainījušās vairākas paaudzes, bet bobslejam uzticīgs palicis stūmējs Intars Dambis. 35 gadu vecumā viņš sācis 16. sezonu bobsleja apritē. Četras reizes Intaram secen gājušas olimpiskās spēles, un šī iemesla dēļ viņš ieskaitīts neveiksminieku kārtā, taču pats sportists tā nedomā. Ar savu karjeru Dambis ir pilnībā apmierināts. Šosezon Intaram paredzēta vieta jaunā pilota Ralfa Bērziņa ekipāžā. Dambis sliecas uz to, ka nākamajā pavasarī karjerai patiešām tiks likts punkts, bet pēc pārdomu brīža piebilst: "Nekad nesaki nekad."
Kura sezona bobslejā tev sākusies?
Noslēdzošā, pilnīgi droši – tā tagad es domāju. Lielos vilcienos jau biju beidzis, bet sanāca maza plāniņu maiņa. Piezvanīja Prūsis, parunājām, kas un ko… Bet sievai jau biju teicis tostu par jaunu dzīves sākumu. Nekad jau nesaki nekad. Arī tagad – ka šī ir noslēdzošā sezona, bet droši vien tā tomēr ir.
Vai tāpēc piekriti turpināt, ka šosezon komandā aktuāls ir stūmēju jautājums?
Arī īstenībā, bet joprojām jau manī iekšā ir tas sportiskais azarts. Iekšā jau man arī vēl ir, jo nav tie sliktākie rezultāti. Tomēr kā viens no mūsu iepriekšējiem dakteriem teica – ik pa laikam pasē vajagot ieskatīties.
Uz bobsleja testiem aizbrauci 2003. gada pavasarī. Sanāk, ka šī būs jau sešpadsmitā sezona?
Tā būs, bet vienu gadu es izlaidu. 2006. gada Turīnas olimpiādes sezonā ārstēju Ahilleja cīpslas savainojumu. Visas vasaras gan esmu bijis kopā ar komandu.
Tev ir 35 gadi. Varbūt jāņem piemērs no slavenā vācu bobsleja stūmēja Kevina Kuskes, kurš sportista karjeru beidza 39 gadu vecumā?
Nē, nu nē. Tā dzirkstelīte jau man vēl ir, bet nav arī tā, ka man nebūtu ko darīt. Ir man savas lietiņas.
Cik saprotu, kopā ar sievu Elīnu esat sākuši tūrisma biznesu Alūksnē. Vasarā pa Alūksnes ezeru ar kuģīti Marienburg vizināt viesus?
Jā, no maija līdz oktobrim mums ilgst sezona. Ir arī katamarāni un laivas, iznomājam SUP dēļus. Visai labi mums sokas. Šī vasara vispār bija kolosāla. Mums prasījās piepirkt vēl inventāru klāt.
Ar bobslejā nopelnīto naudu sākāt biznesu?
Īstenībā, jā. Es vienmēr esmu naudiņu atlicis. Jo īpaši, kad saņēmām prēmijas.
Tev nav tās problēmas, kas daudziem citiem, kuri nezina, ko pēc sportista karjeras beigām darīt?
Nē, absolūti ne. Zinu, ka daudzi sportisti tikai pēc karjeras beigām sāk domāt, ko nu darīt. Man iestrādes jau ir veiktas, un esam ar plusa zīmi. Par to es vismazāk uztraucos. Ja kāds man jautātu, kāpēc joprojām esmu bobslejā, – noteikti ne jau naudas dēļ.
Daudzi jau noteikti ir vaicājuši par olimpiskajām spēlēm. Četras reizes tev olimpiāde gājusi secen. Gan jau kaklā ir palicis rūgtuma kamols?
Man uz šo jautājumu atbilde jau ir sagatavota. Varbūt viss būtu pilnīgi citādi attīstījies, ja ne tā, kā tas ir noticis. Patlaban ar savu dzīvi esmu pilnībā apmierināts. Kas to zina, kā būtu, ja būtu. Pašlaik man ir labi. Varbūt tā arī bija jānotiek, lai es tiktu, kur tagad esmu.
Kurš gadījums vairāk smeldz? Divas reizes pirms olimpiādes guvi savainojumu, vienreiz veselības likstu dēļ startēt nevarēja pilots Jānis Miņins, un 2018. gada olimpiskajām spēlēm nekvalificējās tavs pilots Uģis Žaļims.
Turīnā 2006. gadā man bija vēl jaunības maksimums. Grūti pateikt.
Atceros, ka pirms Turīnas olimpiādes toreizējais izlases galvenais treneris Jānis Skrastiņš sacīja, ka no sastāva izkritis spēcīgākais stūmējs. Pāris gados biji sasniedzis ļoti augstu līmeni?
Ja godīgi, es tā laika notikumus vairs neatceros. Pagājis tomēr krietns laiciņš. Gribētu teikt – kas mani nenogalina, tas padara stiprāku.
Visu sarunu ar Intaru Dambi lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 10. decembra, numurā! Ja turpmāk vēlaties Dienas publikācijas lasīt drukātā formātā, laikrakstu iespējams abonēt ŠEIT!