Kā tu pats vērtē sezonu?
Sākums bija ļoti nesaprotams un sarežģīts. Slimība diezgan iespaidoja. Īsti nezinājām, kas notiek, ko darīt, jo daudz ko vajadzēja pārplānot – kur braukt, ko izlaist. Pasaules čempionātā gan izdevās nostartēt labi. Arī pēdējā Pasaules kausa posmā. Kopvērtējumā palikām divdesmitniekā, un tas jau liecina par to, ka visu sezonu vērsām sev par labu. Tas bija pozitīvs aspekts.
Tev jau ne pirmo sezonu gadījās saslimt pirms sezonas. Tas saistīts ar imunitātes novājināšanos, sportiskajai formai esot optimālai?
Tas ir viens faktors. Tomēr, domāju, vairāk iegriež, ka pirms sezonas pirmajiem mačiem es allaž ieskrienu mājās pēc treniņnometnēm. Biju visu laiku cilvēkos, bija dažādi pasākumi jāapmeklē. It kā centos no tā izvairīties, bet īsti nesanāca. Arī meita prasa uzmanību, tāpēc daudz kur nācās iet.
Pirms šīs sezonas mainīji treneri. Kā uz delnas redzams, ka ir uzlabojumi šaušanā. Ko vēl izdevās uzlabot?
Jā, pie šaušanas patiešām daudz strādājām. Bija daudz jauninājumu, kurus varbūt nezināju vai biju piemirsis. Kad saņem jaunus izaicinājumus, parādās arī papildu motivācija. Galu galā – komandā ienāca ļoti skaļš vārds, jo Frūde [Andresēns] bijis olimpiskais un pasaules čempions, viņam bija ievērojami panākumi Pasaules kausā, norvēģis... Zini, sākumā es visu laiku saņēmu... Kā lai to nosauc? Ne tikai parastie cilvēki, bet arī biatlona sabiedrības pārstāvji ik pa laikam bāza ģīmī, ka Frūde bijis labs skrējējs, bet stāvus nevarēja šaut mērķī. Visi jautāja, kāpēc mēs viņu piesaistījām. Taču viss tieši tā arī bija domāts! Ja paskatāmies uz Frūdes karjeras beigām, viņam bija laba šaušanas statistika. Ne izcila, bet krietni labāka nekā iepriekš (2009./2010. gada sezonā viņš sašāva 75% mērķu – aut.). Tātad varam secināt, ka viņš bija atradis dažas nianses. Un es uz savas ādas pārliecinājos, ka viņš tās pašas nianses arī ar mani pieslīpēja. Viņš vienkārši zināja, kas mums ir jādara.
Pēc olimpiskajām spēlēm tiešām apsvēri domu beigt karjeru? Vai tas bija tikai emociju uzplūds?
(Apdomā.) Nevēlos to visu komentēt. Viegli nebija. Galīgi ne. Bija smags posms, ko pat atcerēties īsti nevēlos.
Bet izvēle tobrīd bija vēl par četriem gadiem sportā? Līdz nākamajām olimpiskajām spēlēm?
Mēs visi plānojam nākamos četrus gadus, taču daudz kas vēl var pamainīties. Ne no kā neesam pasargāti.
Visu interviju lasiet avīzes Diena pirmdienas, 8. aprīļa, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!