Kopā ar stūmēju Jāni Strengu viņi aizvadīja trīs stabilus braucienus un finišā varēja līksmot. Turklāt nākamie sekotāji aiz pjedestāla vācu pilotu Niko Valtera un Johannesa Lohnera ekipāžas bija tālāk no Melbārža/Strengas (attiecīgi 0,15 un 0,23 sekundes) nekā latvieši no abiem zelta medaļas ieguvušajiem Kanādas un Vācijas divniekiem (0,05).
"Trauma īsi pirms olimpiādes bija baigais trieciens. Divas dienas mājās, kamēr blociņā jau viss bija saplānots, sarakstīts, kā jāvirzās uz priekšu. Forma arī beidzot bija laba. Divas dienas pagruzījos mājās, tad izdomāju ķerties pie plāna B. Paldies, ka visi kopīgiem spēkiem tikām galā ar to kāju un esam šeit. Domāju, daudzi necerēja, ka mēs te būsim," Melbārdis domās tina filmiņu atpakaļ pēc garām sarunām mediju zonā. Pēc panākuma viņam nobira arī pa kādai asarai. Pilots teic, ka tobrīd galvā daudz kas virpuļojis domu caurvējā, bet vadmotīvs bija divus gadus seni notikumi un muguras trauma, kas izsita viņu no ierindas uz ilgāku laiku un kā dēļ nācās izlaist vairākus Pasaules kausa posmus. "It kā jau liekas, ka pagājušajā gadā atgriezos atpakaļ, pasaules čempionātā nostartēju, bet tāpat jau to jūt, ar to ir jāsadzīvo. Ir rīti, kad piecelies un domā, kāpēc es vispār te esmu un ko es varu izdarīt. Tad tu iekusties, un tā lieta bišķiņ aiziet. Psiholoģiski ir grūti. Nav tā, ka mugura joprojām sāp, bet diskomforts aizvien ir jūtams. Ķirurgi jau brīdināja, ka tā būs."
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena otrdienas, 20. februāra, numurā! Ja turpmāk vēlaties Dienas publikācijas lasīt drukātā formātā, laikrakstu iespējams abonēt ŠEIT!
Apsveicu
Николай Исаев
Re:Osnlow