Kā intervijā dpreview.com skaidro Maiks Revins no Malin Space Science Systems (šī kompānija nodrošinājusi trīs galveno Curiosity kameru izstrādi un uzstādīšanu), iemesli ir divi: datu pārraide un fiksētas robota tehniskās specifikācijas.
Datu pārraidei Curiosity izmanto Ultra High Frequency (UHF) raidītāju, kurš vienā diennaktī spēj pārraidīt uz Marsa orbītā esošiem sakaru pavadoņiem 250 Megabitus (~31 MB) informācijas. Ņemot vērā, ka šai "datu plānā" jāiekļauj arī visi citi robota darbības nodrošināšai nepieciešamie dati (mērierīču un sensoru dati, vadības programmas, programmatūras labojumi, u.tml.), tad saprotams, ka daudz vietas, kur izvērsties, te nav.
Otrs iemesls divu megapikseļu kamerām ir tas, ka šāda projekta īstenošana ir laikietilpīgs process, un tehniskās specifikācijas noteikšana notiek pašā procesa sākumā. 2004. gadā, kad NASA sāka Curiosity izstrādi, 2 megapikseļi bija tālaika tehnikas līmenim relevanta izšķirtspēja. Ņemot vērā šāda projekta sarežģītību, nekādas novirzes no noteiktajām specifikācijām tālākā izstrādes gaitā netiek pieļautas.
Ja rodas nepieciešamība (vadības centru interesējošs objekts redzeslokā), robots zemo kameras izšķirtspēju spēj kompensēt, uzņemot daudzus attēlus, no kuriem uz Zemes tiek izveidots viens (kā mozaīkā).