Patlaban vēl ir iespējams novērst paredzamo krahu, kas gaida ceļu būves nozari Latvijā, ja valdības gribai rast risinājumus sekos arī konkrēti lēmumi. Atstājot autoceļus bez finansējuma, tie sabruks, par to vairs šaubu nav. Nozares uzņēmumi būs spiesti vai nu pārprofilēties, vai likvidēties, kas nozīmē atstāt bez iztikas līdzekļiem vairākus tūkstošus nozarē strādājošo.
Grūti saprast, kādu iemeslu dēļ valdība pagājušajā nedēļā atlika Satiksmes ministrijas gatavoto priekšlikumu skatīšanu. Kā saprotam, valdība šos priekšlikumus vēlas skatīt kontekstā ar papildu informāciju par ceļu būves kvalitātes rādītājiem. Jā, slikti piemēri ir, taču mums nav pieņemams vispārīgs vietējo ceļu būvētāju darba kvalitātes novērtējums, ņemot tos par pamatu secinājumu izdarīšanai par nozari kopumā.
Bedrīšu lāpīšana vai ceļa virskārtas nomaiņa nevar būt ceļa kvalitāte ilgtermiņā. Mēs varam runāt par ceļa kvalitāti tikai tad, ja tie ir no jauna izbūvēti vai kapitāli rekonstruēti, ieskaitot to pamatņu nomaiņu un ceļu būves procesā izmantojot mūsdienīgas tehnoloģijas. Asfalta uzklāšana uz padomju laikā izbūvētiem ceļa pamatiem ir īstermiņa risinājums, kam nav nekā kopīga ar ilgtermiņa kvalitāti. Latvija patlaban, apstākļu spiesta, ar katru ceļu būvei atvēlēto latiņu cenšas nosegt un aptvert pēc iespējas lielāku teritoriju, cenšas par šo naudiņu izdarīt pēc iespējas vairāk darbu. Taču mums ir jāatzīst, ka, šādā veidā stiepjot un staipot latu, tas kļūst krietni plānāks un izšķīst pavisam.
Kvalitāti būtiski iespaido vēl kāda Latvijā diezgan hroniska parādība - zemākā cena iepirkumos, absolūti nevērtējot pretendenta iepriekšējo pieredzi, tehnisko un tehnoloģisko nodrošinājumu, kā arī reputāciju. Latvijā iepirkumus dažkārt vinnē arī tādas, es gribētu teikt - ceļu būves pseidokompānijas, kam šeit vispār nav pieredzes ne ceļu būvē, ne inženiertehnisko komunikāciju ierīkošanā, bet tās piesedzas ar ārvalstu būvniecības kompāniju zīmoliem, turklāt ar absolūti nepamatoti lētiem piedāvājumiem kropļo tirgu. Nesaprotami un skumji kļūst, kad šādai politikai dzirdams atbalsts un slavinājumi no augstām tribīnēm.
Bieži vien publiski izskan, ka ceļu būvnieki ir tie, kuri vienmēr vēlēsies savai nozarei papildu finansējumu, neskatoties, vai tas ir vajadzīgs vai ne. Tomēr 2011. gadā nozīmīgu pētījumu par Latvijas konkurētspējas problēmām veica neatkarīgais Baltijas Starptautiskais Ekonomikas politikas studiju centrs (BICEPS). Šis ir centrs, kurā kopā pulcēti Latvijas labākie ekonomisti. Šis pētījums, kura pasūtītājs ir Finanšu ministrija, ir priekšizpēte par Kohēzijas politikas prioritātēm jeb atbalsta jomām, kas Latvijai būtu jāpieņem programmēšanas periodā pēc 2013. gada.
Kā prioritārā nozare šajā pētījumā izvirzīta tieši transporta infrastruktūra. Pēc makroekonomiskās modelēšanas rezultātiem ieguldījumiem šajā jomā ir bijusi augstākā atdeve IKP 2007.-2013. gada periodā. Pētījumā secināts, ka labāka transporta infrastruktūra var veicināt arī ilgtspējību un reģionālo mobilitāti, kas var samazināt nevienlīdzību. Savukārt TEN-T starpvalstu sektors, labāka piekļuve ostām un kombinēti transporta risinājumi var ietekmēt konkurētspēju gan vispārējā, gan reģionālā līmenī. Zinātnieki konstatējuši, ka «Eiropas līmenī ir skaidrs, ka Baltijas valstīs un ziemeļaustrumu Polijā augstākā prioritāte ir transporta infrastruktūras uzlabošana».
BICEPS norāda, ka transporta infrastruktūra ir klasiska nozare, kurā gan teorija, gan pasaules pieredze liecina, ka tirgus sniedz pārāk zemas investīcijas. Tas nozīmē, ka šajā jomā ir tirgus nepilnības un publiska intervence ir pamatota. Tāpēc transporta infrastruktūra ir joma, kam ir jāsaņem atbalsts 2014.-2020. gada programmēšanas periodā.
Valdības vēlme skatīt jautājumu par ceļu būves finansējuma papildinājuma veidiem ir apsveicama. Tieši no šī valdības lēmuma ir atkarīgs, vai faktiski vienīgā nacionālā tautsaimniecības nozare - ceļu būve - pastāvēs vai tiks nolemta iznīcībai.