Tas savukārt nozīmē kāpināt peļņu un attiecīgi veidot lielāku pensiju otrā līmeņa uzkrājumu. Jāpieņem arī tas, ka nākotnē augs pensionēšanās vecums, jo pie esošajām demogrāfijas tendencēm mēs vienkārši nevarēsim atļauties aiziet pensijā 65 gados.
To apzinās arvien lielāka daļa sabiedrības – 71% norāda, ka gribētu turpināt darbu arī pēc 65 gadu sasniegšanas, liecina Swedbank novembrī veiktā aptauja. 28% uzskata, ka vecumdienās turpinās strādāt savam priekam, bet vēl 27% domā, ka nāksies strādāt, lai nosegtu visus izdevumus. Viena vai otra motīva vadīti, taču visdrīzāk darba gaitas turpināsim ilgāk nekā mūsu vecmāmiņas un vectētiņi. To vērosim ne tikai Latvijā, bet arī citās attīstītajās pasaules valstīs. Turklāt te jāņem vērā vēl viens būtisks aspekts – 63 gadus vecie iedzīvotāji jau tagad vairs nejūtas kā pensionāri šī vārda klasiskajā izpratnē. Cilvēki šajā vecumā nereti turpina strādāt un būt sociāli aktīvi, bet par vecumdienām sāk uzskatīt tikai laiku krietni pēc 70 gadu sasniegšanas. Tātad, ja sešdesmitgadnieki vairs nevēlas tikt uzlūkoti kā veci, jāvienojas arī par to, kā viņus sauksim? Citādi veidojas paradoksāla situācija, ka cilvēku vecumā līdz 35 gadiem, kuru mūsdienu izpratnē uzskatām par jaunieti, no pensionāra šķir tikai nepilni 30 gadi. Jaunas vecuma kategorijas piešķiršana cilvēkiem vecuma grupā no 60 līdz orientējoši 75 gadiem radītu izmaiņas arī sabiedrības attieksmē.
Līdz ar to, ka strādāsim ilgāk, iedzīvotāji apzinās arī to, ka vismaz daļēji par ienākumiem vecumdienās jāparūpējas jau tagad – aktīvajos darba gados. Turklāt to saprot ne tikai tie, kam valstī noteiktais pensionēšanās vecums ir jau salīdzinoši tuvu, bet arī jaunākās paaudzes cilvēki. Arī tā dēvētā Z un Y paaudze uzkrājumu vecumdienām ierindo kā otro svarīgāko pēc drošības spilvena izveides.
Bet vai iedzīvotāju rīcība saskan ar gaidām? Atbilde ir – daļēji. Šobrīd uzkrājumu pensijai veido 54% iedzīvotāju – no tiem 28% veido uzkrājumus pensiju trešajā līmenī, 19% krāj pensijai, izmantojot cita veida uzkrājumu instrumentus, bet 7% norāda, ka iemaksas pensiju trešajā līmenī veic darba devējs. Pēdējos gados būtiski samazinājusies paļaušanās tikai uz valsts pensiju – ja 2018. gadā 39% norādīja, ka tas būs viņu vienīgais iztikas avots, tad šogad tā domā vairs tikai 23% iedzīvotāju.
Neatkarīgi no tā, kāda kuram ir piemērotākā pieeja uzkrājuma veidošanā, galvenajam vadmotīvam, lai mums vispār būtu par ko dzīvot vecumdienās, jābūt savlaicīgai rīcībai. Svarīgi ir tas, lai vienīgais plāns nākotnei nav laimests loterijā