Eksperti prasīto valsts atbalstu nekustamā īpašuma jomai vērtē kā nepamatotu

Ja valstij viena no prioritātēm aizvien nav mājokļu fonda atjaunošana, tad protams atbalstīt šo nozari nevajag. Bet tie mēri, kas tika valsts līmenī pieņemti, lai sagrautu mājokļu fonda PAŠATJAUNOŠANOS, tā vienkārši nav atceļami, jo to nodarījumam ir liela inerce. Tādēļ būtu pareizi to tomēr stimulēt ar godīgu un caurspīdīgu atbalsta stratēģiju. a) Būvniecības labās prakses kodekss, b) nodokļu atvieglojumi pirmajam mājoklim, c) nodoķlu atvieglojumi infrastruktūras labiekārtošanai, d) nodokļu atvieglojumi sabiezinātajai apbūvei. Tās jau ir sen solītas lietas. Vajag tikai izdarīt beidzot, ko Strazdsa kungs arī varētu, lepni pacēlis galviņu, sākt. Kredīti tam nav vajadzīgi, un tāpēc tas konkurenci neizkropļos.

Attiecībā uz šo lietu gan vienmēr ir vērts pieminēt, ka ne tik lielā mērā tajos spekulantos tā vaina, jo uzņēmēja mērķis jebkurā gadījumā ir peļņa, bet dŗīzāk tajā, ka tas tika pieļauts. Spekulanti savas uzņēmējdarbības spējas (ja tādas bija, ja tādu īsti nebija, tad vismaz tagad lielai daļai nebūtu tik liels kritiens) varēja likt lietā preču un pakalpojumu ar pievienoto vērtību ražošanā, tam izmantojot to pašu Latvijā ieplūstošo zviedru naudu. Te tad atbildība galvenokārt ir jāuzņemas Latvijas valdībai, bankas Latvijā tāpat tiks par to sodītas ar tirgus instrumentiem, piemēram, peļņas samazināšanās veidā, vai arī kaut kā savādāks no mātes uzņēmumu puses. Īstenībā visai likumsakarīgs iznākums nemākulībai (atliek tikai "uzmest aci" Latvijas ministriem) un korupcijai (un pavisam noteikti ekonomiskā situācija neuzlabosies, kamēr valstij atbildīgos amatos tiks apstiprinātas personas, kuras ir zaudējušas uzticību un apsūdzētas korupcijā, tās tikai vairos cilvēku nelabvēlīgās gaidas).

Būvniecības sektoram vispār nav ļoti liela pievienotā vērtība (īpaši, piemēram, ja ir runa par farmāciju vai līdzīgām nozarēm, kur ļoti svarīgi ir atklājumi un zināšanas, mazāk būves, kurās tas tiek veikts), tā vairāk ir tāda kā atbalsta nozare pārējām vai arī vienkārša „ražojošā”, pieņemot, ka celtnes tiek pārdotas dzīvošanai kā patēriņa prece (un tām jau cena tomēr vairāk vai mazāk atbilst ienākumiem). Par nekustamo īpašumu pārdošanas nozari – tās pievienotā vērtība gan ir stipri zemāka (pēc būtības tam pakalpojumam vajadzētu maksāt mazliet mazāk par to, ko cilvēks iztērē (laika un piepūles veidā, piemēram, apbraukājot tos nekustamos īpašumus vai meklējot Internetā labāko piedāvājumu) un to, ko viņš neiegūst šajā meklēšanas procesā savā pastāvīgajā darba vietā, jo skraida apkārt meklējot sev dzīvokli vai biroja. Šo nozari šī iemesla dēļ varētu salīdzināt ar, piemēram, darbā iekārtošanas pakalpojumiem. Problēma sākas tad, ja pēc preces tirgū ir milzīgs pieprasījums (cilvēki vairs nevēlas dzīvot Padomju laika mājokļos, pieaug ienākumi (daļēji gan ienākumu pieaugums ir darbaspēka trūkuma izraisīts, tādēļ ilgtermiņā ne īpaši pastāvīgs)), kā arī tiek īstenota ekspansīva fiskālās politika (un nekustamo īpašumu spekulācija neaplikšana ar normālu nodokli tāda bija). Par pakalpojumu tiek saņemta samaksa (spekulācija), kas nav adekvāta, to uz saviem pleciem nākas iznest (respektīvi uzņemties to spekulācijas daļu) citām nozarēm (piemēram, darbaspēka izmaksu pieauguma vai vienkārši inflācijas veidā, vēlāk pieprasījuma samazinājuma veidā), jo spēkā tāpat kā citās jomās ir „enerģijas nezūdamības likums” jeb „par visu ir jāsamaksā”. Tagad tad paliek jautājums, cik vēl gadus visiem (lai gan, protams, īslaicīgi liela daļa citu nozari arī guva nelielu ieguvumu, kas gan bija ievērojami zemāks par pašu spekulētāju) par to būs jāsamaksā, jo zviedri gribēs atpakaļ savu naudu, kas tika iztērēta par, piemēram, vāciešu Porschēm, citādām ārvalstu mantām utt. Ar to vēlējos pateikt, ka, manuprāt, tagad būtu nevis jāatvieglo procedūras, bet nekustamo īpašumu spekulācijām jāuzliek ievērojami nodokļi, lai mazinātu cilvēku gaidas. Pieņemot, ka ASV izrakstīto atvasināto vērtspapīru vērtība bija, tā aptuveni lēšot, desmit reizes lielāka, nekā visu Pasaules valstu IKP, vēlētos gan zināt, kāds bija nekustamo īpašumu spekulāciju apjoma attiecinājums pret Latvijas IKP. Varētu sanākt visai interesants rādītājs salīdzināšanai, kādā mērā ASV un kādā mērā Latvijas iedzīvotāji dzīvoja pāri savām iespējām, un, cik gadus tagad tas būs jāatstrādā, ASV gadījumā – gan tas būs jādara arī eiropiešiem, ķīniešiem un visiem pārējiem.

Kaut kā līdz šim ir nācies sastapties ar tādu lietu, ka, jo tuvāk ekonomists ir "Nobela prēmijas līmenim", jo spēj vienkāršāk izteikties (respektīvi, piemīt prasme visu izskaidrot, arī neizmantojot specifiskos zinātnes terminus) - arī bez anglicismu izmantošanas, ja tā nav viņa dzimtā valoda, bet, ja ir, tad izmanto mazliet savādākus terminus. Bet tas laikam visās jomās ir līdzīgi. Par to "Moral hazard" (vāciešu teiciens – Tritbrettfahrerverhalten, manuprāt, mazliet labāk raksturo šo lietu) problemātiku - Latvijai pašreiz tas risks sniedz tikai priekšrocības, jo ārvalstu investori vēl kaut ko iegulda vai savas investīcijas neizvelk no valsts (ir labi piemēri vēsturē) tikai tāpēc, ka Latvija ir ES dalībvalsts, respektīvi šajā gadījumā Latvija ir labuma guvēja no šī riska. Par banku glābšanām - nacionalizēšanām no valsts puses - šis uzņēmējdarbības veids ir ārkārtīgi atkarīgs no gaidām un baumām (daudz vairāk kā citi), bez tam nevienā no iepriekšējām Pasaules mēroga krīzēm Pasaules valstu finanšu sistēmas nav bijušas tik sasaistītas, kā līdz šim, tādēļ, atsakoties no tādām glābšanām, varētu sekot šī sektora sabrukums ar visai neskaidru rezultātu (lai gan tāpat jebkura valsts iejaukšanās te nesasniegs vēlamo efektu, kā to parādīja ASV 700 miljardu plāns, tieši šo cilvēku racionālo gaidu dēļ).Bet, protams, valsts ir valsts, un tai tur īsti nebūtu, ko darīt, bet, ja pieņem, ka valsts uzdevums ir veikt tās lietas, kuras tirgus pats nevar noregulēt vai arī tirgus noregulējuma rezultāts varētu būt visai "neatbilstošs" (ievērojams dzīves līmeņa kritums), tad šis laikam tomēr ir labākais no sliktākajiem variantiem.

Cenām ir jāturpina krist, jo 1) godīgākai jākļūst resursu sadalei starp ģenerāl un apakšuzņēmējiem. Šobrīd pirmais ķēdā savāc 50% no tāmes, nākamais vēl 50%, bet reālais darba darītājs atlikumu 2) t.s. "saistītie/pieskaitāmies" utml. izdevumi ir vairākkārt jāsamazina. Parasta norma bija tāda, ka ir normāla tāme un tad to pareizina ar 3, kas veido gala ciparu. Esmu daudzus tādus pasūtījis.

Piekriitu komenteetaajam, kas rakstiija, ka pashvaldiibaas ir jaacelj iireejami dziivoklji.

Piekrītu, papildus jāatceras, ka 60.gadu dzīvokļu mājas arī drīzumā sāks nolietoties... Nedaudz nepiekrītu par to, ka "jebkurš ir pelnījis ērtāku mājvietu". Valsu iedzīvotājiem parasti jādzīvo tādos apstākļos, kādus viņi var atļauties - ir nopelnījuši (darbs -> produktivitāte -> alga), izņēmums - valstis ar ļoti augstu sociālo aizsardzību (Hint: Skandināvija), kur pat saņemot bezdarbnieka pabalstu var atļauties tīri labu mitekli... Latvijā, iepriekš minēto apstākļu dēļ, darbaspēks ir neproduktīvs, tādēļ daudzi "būs pelnījuši" tikai Hruščovkas....Bet, sakarā ar iespaidīgo income inequality Latvijā, būs arī tādi, kas "pilnvērtīgi izmantos" 300m2 dzīvojamās platības... Art

Lūk, ši jau bija cienījama atbilde! Atvainojos par savu "REA" stilu - parasti, ja ir gan plusi gan mīnusi, cenšos apskatīt abus, bet gadījumos, kad pašam atbilde liekas diezgan skaidra, ieradumi no debašu laikiem piespiež argumentēt tikai "pareizo" pusi...cenšos laboties, paldies ka aizrādīji... Par bailouts - es tomēr uzskatu, ka tur eksistē moral hazard, un milzīgs. Ne tikai skatoties uz finanšu institūciju potenciālo uzvedību nākotnē, bet arī uz to, ka bailouti šodien pārved nozīmīgu parasto nodokļu maksātāju wealth daļu finanšu institūcijām/investoriem, jeb, plašāk skatoties, wealth tiek pārvests tiem, kas visas šīs jukas (kopā ar gov un fed) savārīja, jeb vēl plašāk, no lower income uz higher income slāņiem... Man šeit visvairāk patīk Austrian economics pieeja, kur pamatnostāja ir uz "sound money" (no monetary inflation). Tajā arī ir vieta baioutiem, bet tikai Zviedru modeļa - visi finanšu institūciju īpašnieku zaudē visu, pašām institūcijām tiekot nacionalizētām. ------------ Visur citur piekrītu, it īpaši pēdējiem teikumiem. Nebiju pats gribējis tik smagi kritizēt real-estate sektoru, citādi saņemtu kritiku par to, ka zīmēju nekustamos kā "visa ļaunuma sakni", bet atzīstu, ka to loma mūsu ekonomikas struktūras graušanā bija nozīmīga...Investīcijām bija jābūt rūpniecībā / high-tech, nevis kartona būdiņās. Par valdības iejaukšanos nozaru attīstībā - zinu, ka ekonomikas grāmatu tālākajās nodaļās ir sarežģītāks stuff, bet man patīk M. Friedman pieeja - publiskajam sektoram jānodrošina tikai wealth pārdale un public goods (diskutabli - social protection - zināmā mērā mūsdienās šeit labi funkcionē privātais sektors), kā arī jāstimulē likumdošanas un produktivitātes attīstība. Protams, dažreiz izskatās pareizi, ka valdība, piemēram, aizsargā vietējos tekstilražotājus no lētā darbaspēka valstu konkurences. Manuprāt, tomēr, pareizāk ir neko neaizsargāt, ļaut valstī ieplūst lētākiem tekstilizdevumiem (kas būs labāk visiem patērātājiem), bet tajā pašā laikā atlīdzināt sektorā darbu zaudējušajiem (šaurai, bet parasti caur arodbiedrībām spēcīgai interešu frupai). Tādā veidā kopējais pīrāgs (IKP) pieaug, bet valdība rūpējas, lai katrai pusei izdalīto šķēļu proporcionālasi lielums nemainītos... Tātad, uzskatu, ka valdībai ar retiem izņēmumiem nav jāiejaucas nozaru attīstībā (ar subsīdijām, nodokļu politiku vai trade barriers). A

Kas nu tas par buržuju ar tādu spriešanu... Drīzāk atgādina lumpenizējušos ierāvēju!

"Simtiem ekspertu jau ir teikuši, ka mēs dzīvojamās platības uz cilvēku daudzuma ziņā atpaliekam no Eiropas, tādēļ vajag būvēt vēl vēl un vēl, un nedrīkst apstāties." Šo apgalvojumu ir jāanalizē gan saturiski, gan ekonomiski - dzīvokļu skaits un dzīvojamā platība uz vienu cilvi ir dažādi lielumi. Skaidrs, ka 60.gadu hruščovkas dzīvokļi ir daudz par mazu normālai dzīvošanai tieši kvadratūras dēļ, jebkuŗš ir pelnījis ērtāku mājvietu. No otras puses, mēs esam ziemeļeiropa, tāpēc apkures izmaksas mums vienmēr būs augstākas nekā britiem, piemēram. Uzceļot 300 m2 dzīvokļus, uzlabojas tikai statistika, taču praktiski tās platības netiek pilnvērtīgi izmantotas.

Nu kāpēc, es kopumā piekrītu. :) Atzīmēju tik kaut kur redzētu draņķīgu toni. Par moral hazard gan atzīmēšu, ka tas ir diezgan smalka matērija, kuras reālā ietekme ārpus makro grāmatām nav skaidra. Man gan liekas, ka smadzņu skalošanai + likumdošanai ir lielāka nozīme. Nu izbeiloja ASV tagad praktiski visus, so what? Paskalos smadzenes patērētājiem, pamainīs mazliet likumdošanu, ta sakot "tagad viss ok", un atkal visi ieguldīs tirgos, būs nākamie bumi, nākamā burbuļa plīšana, viss kā parasti, tā vienkārši ekonomikas strādā. Un nekad vēsturē nav bijis savādāk. Tā ir vienkārši sistēma, ko ir neērti rakstīt grāmatās, tāpēc, stabilitātes vārdā, tiek klāstīts, ka "nedrīkst beilot un nebeilosim nevienu nekad, jo tad būs moral hazard problēma!" Un nekad tā nav darījuši! Par macro argumentiem arī..., var piekrist, taču 1) nav īpaši pamatots, arī tā ir nekur nepamatota dogma no makro ievadgrāmatām (parasti tālāk pamācoties jau iet citas teorijas). Nu, mēs jau pieredzējām pēdējos 4 gados "efficient use of resources". Rezultāts? 2) ir "the punkts"., 3) ok 4) neņem vērā to, ka LV gadījumā pievienotā vērtība šajā sektorā visdrīzāk radusies nepareizu deflatoru pielietošana dēļ. Kā arī tikai daļēji pieskaras centrālai tēmai - rupji izsakoties, nav nekāda nozīme tai pievienotai vērtībai, jo visi sektori veģetē uz eksporta rēķina, it sevišķi, ja gribam noturēt fiksētu kursu... Varbūt kādam tur veselības aizsardzībā vai citā sektorā ir augsta pievienotā vērtība, taču ja nav kas eksportē, - tā nav ilgtspējīga (kā pašlaik redzam ar NĪ) un ar laiku tāpat nākas nolaisties uz zemes (tad, kad beidzam dzīvot uz parāda). Tas arī ir centrālais arguments, - atbalstot NĪ mēs vēl vairāk padziļinām pašreizējo, privātā sektora radīto, kroplīgo resursu sadalījumu (par labu neražojošiem, darba vietas neradošiem un neeksportējošiem sektoriem). Kas, savukārt, turpina pakāpeniski, kā līdz šim, caur darbaspēka pieprasījumu iznīcināt eksportu un apstrādes rūpniecību. Katra diena ko tāds NĪ sektors vēl dzīvo savā pašreizējā uzpūstajā lielumā ir īstenībā kaitīga Latvijas nākotnei, jo neatbrīvo darbiniekus (un nesamazina algas), kurus varētu lietot eksporta ražošanai. Līdz ar to, šāds atbalsts ne tikai būtu lieka naudas šķiešana, bet pat kaitīgs LV ekonomikai.

Kāda X pēc cilvēkiem, kuriem jau pieder īpašums, būtu jāinteresē cenudinamika?

Tāpēc ka ne visi ieguva savā īpašumā kautko, kad tas maksāja lēti, lai pēc tam varētu bezrūpīgi dzīvot vai spekulēt. Un tagad tomēr viss virzās uz to, lai nākotnē šiem cilvēkiem kautkas piederētu (par samērīgām cenu). Vienkārša matemātika - ja ģimenē ir vismaz divi bērni, vismaz vienam vajadzēs meklēt jaunu mājvietu, tātad nodrošināta mūžīga interese par cenām arī pēc gadiem 100.

Kāda X pēc cilvēki, kuriem nekas nepieder, interesējas par cenu dinamiku? Ir taču teikts - kam nav, no tā tiks ņemts, bet, kam ir - tam tiks dots? Vēl var piebilsts buržuja teiktajam tikai to, ka šī publika arī ir vainojama pie tā, kas notiek - tieši viņi ievērojami pārvērtēja savas spējas un iespējas un ar banku viltīgu palīdzību uzpūta to, ko mēs šodien saucam par burbuli. Iznāk - paši pūta, paši dega :)

Arts runā lietu! Koments sapīcis par to, ka Arta argumentiem patiesībā nav kur piekasīties, tāpēc pāriet uz vispārēju oponenta personības vērtēšanu! Man prātā arguments par atbalstu mājokļa iegādei (fiz. pers. nodokļu atlaides, hipotēkas % nomaksa utm no valsts puses) jaunām ģimenēm, ja tās savukārt atmaksā valstij ar palielinātu iedzīvotāju atražošanu! Tad tas (atbalsts) nav jāvērtē kā kādas nozares vilkšana aiz ausīm, bet gan kā ilgtermiņa investīcija cilvēkresursos!