Vērtēšanas metodes maiņa mazinātu nekustamā īpašuma tirgus riskus

Bankas lēmums ir cik lielu kredītu izsniegt. Vērtētājs nosaka objekta tirgus vērtību novērtējuma brīdī. Ja banka vēlas, tā var izsniegt kaut 110% vai 10% kredītu un tas ir un paliek bankas risks. Tāpat banka pati var aprēķināt "hipotēkas ilgtermiņa vērtību, to nosakot pēc iekšzemes kopprodukta un iedzīvotāju maksātspējas rādītājiem". Minētie iekšzemes kopprodukta un iedzīvotāju maksātspējas rādītāji vislabāk zināmi bankām pašām un te nav nepieciešama vērtētāja līdzdalība.

Ja paskatās pagātnē, tad lielākais dzīvokļu cenu burbuļa uzpūtejs bija Latio ar visu savu vērtēšanas kantori... Ir jau skaisti sēkociņa piešķīlejam kliegt pirmajam, ka deg...

Spiest bija izdevīgi: 1) kredītņēmējam - vajadzēja naudu pirkumam 100% apmērā, bez savas iemaksas; 2) bankām - kredītinspektoriem bija jāizpilda plāns, no kura atkarīga alga un prēmijas; 3) pērkamajiem vērtētājiem - klients bija parādā "pateicību".

Nu re, bet visi par to visu klusē. Un nav tas nekāds vienkāršs, bet vadāmais bardaks. Kam izdevīgs, un kam tobrīd vairāk naudas, tas arī vada.

Arch. Par spiedienu - elementāri, draugs. Bankai ir vērtētāju - sadarbības partneru saraksts. Ja kāda konkrētā firma nepakļaujas spiedienam - ārā no saraksta, bez pārsūdzības un apžēlošanas tiesībām. Ja to izdara 2 no lielākajām bankām, kantori var droši klapēt ciet un sākt audzēt burkānus. Tagad ir cits diktāts - tiesu izpildītāju, tur jau Mazais Jančuks ir uzlicis savu ķepu visan vērtēšanas procesam. Vērtēšanā ir bardaks kā visur, ne lielāks, ne mazāks.

"pēc vainīguma" rindojot, man sanāk savādāk. Te der atcerēties nesen lasīto pasaku par Berlīnes bāra īpašnieci, kura saviem klientiem - lielākoties bezdarbniekiem alkoholiķiem - sākusi izsniegt dzērienus uz krīta. Ja ar 1. numuru ir domāti kredītņēmēji - spekulanti, tad es piekrītu, lai gan šinī situācijā es neskopotos un piesķirtu dalītu pirmo vietu visiem četriem procesā iesaistītajiem, ieskaitot pakalpīgos un lielā daļā gadījumu, acīmredzot, spekulantu korumpētos vērtētājus. Interesanti, ka bankas uz šo, kā te mēdz sacīt, "kredītņēmēju spiedienu", tik toleranti pievēra acis. Gluži vienkārši neviens no alkatīgajiem spēles dalībniekiem nedomāja, ka krīze būs tik dziļa, un pat dumjās aitas - gala lietotāji - spēles rezultātā kļūs maksātnespējīgi.

Pirmkārt , kas tas par vērtētāju, ja nespēja prognozēt , kas notiks. Otrkārt, bankas ļoti gribēja šādus vērtējumus. Treškārt, lai jau tagad arī šīs pašas bankas ņem dalību zaudējumu sekšanā. Un beidzot, vienreiz jābeidz stulbā pieeja-dodiet papildu ķīlu.

Tieši tā, vērtētājam, piemēram, būtu jābūt pietiekoši izglītotam būvniecībā, lai spētu daudzmaz objektīvi novērtēt ēkas būvdarbu kvalitāti vai tehnisko stāvokli.

"Un, ja "pēc vainīguma" jāsarindo burbulī vainojamie, tad tas ir: 1. kredītņēmēji; 2. bankas; 3. valdība. Vērtētāju atbildība, ja vispār ir, tad tik niecīga, ka nav pieminēšanas vērta." Ir gan vērta. Kredītu izsniedza tikai, pamatojoties uz NĪ vērtējumu, kuru veicis vērtētājs, ar kuru bankai ir attiecīgs sadarbības līgums. Pēc tam, kredītņēmēja maksātspēju un īpašuma likviditāti izvērtējusi, bankas kredītkomisija pieņēma lēmumu par kredīta piešķiršanu. Visas šīs procedūras un iesaistīto augsti izglītoto dalībnieku kompetenci apmaksāja pats topošais kredītņēmējs. Es vēlreiz atkārtoju - nav runa par spekulantiem un attīstītājiem, bet par tiem, kuri ņēma kredītu sava ģimenes mājokļa iegādei. Tātad, sertificēti profesionāļi ne pie kā nav vainīgi! Uzdrošinos apgalvot, ka šāda pārliecība sakņota bagātīgajā peļņā, kādu vērtētājiem vai to lielākajai daļai nodrošināja spekulantu un attīstītāju pieprasījums un milzīgās summas, kuras apgrozījās trekno gadu burbuļa laikā. Tāpēc vērtētāji pat nejūtas atbildīgi par saviem vērtējumiem, jo visas iesaistītās puses - spekulanti, bankas, vērtētāji un valdība (kura lielā daļā gadījumu sastāvēja no spekulantiem vai to ielikteņiem), zināja, ko dara. Ne jau gala lietotājs, pircējs bija tas, kurš nodrošināja peļņu vērtētājam. Gala lietotājs ir tas, kurš šajā piecrubļu spēlē ir pēdējais. Viņš maksās par visu un vienmēr būs vainīgs. Ja turpinās būt tāds auns, protams. Starp citu, teiciens par to, ka nekāda īpašumu tirgus pie mums nebija (aptuveni sākot no 2005. gada), nav tālu no patiesības. Citādi tagad lielākā daļa jaunbūvēto daudzdzīvokļu māju nestāvētu tukšas.

Ar ko un par ko atbild sertificētājs? Cik sertifikāti vērtētājiem ir anulēti? Varbūt jāsāk no "0" ar jauniem cilvēkiem, liedzot līdzšinējiem gadus 5 strādāt šai jomā? Latvija vispār ir nadzīga uz sertificēšanu un licencēšanu, tikai šī procesa rezultāts nav kompetences un profesionālisma apliecinājums :(((

"Man vēl svaigā atmiņā periods, kad uz vērtētājiem izdarīja totālu spiedienu kredītņēmēji, bankas darbinieki, attīstītāji u.t.t..." Lūk, par to spiedienu vajadzētu pastāstīt - kā, kurš, ko, par cik spieda. Būs ļoti interesanti!

Šeit ir ļoti tālu līdz ierēdņiem. Diemžēl Dienas komentāros nevar salikt linkus, pameklē jūtubā pats frāzi Corrupt Banking System un pastudē, kas ir ieinteresēts uzturēt mītu, ka NĪ cenas vienmēr iet uz augšu. BTW, tas, kurš iegādājoties biznesu, vadās pēc tā, cik akcijas maksās vēlāk, ir mums pazīstamais "kupi-prodai" tirliņš. Nopietni ļauži vērtē kompānijas produkta pieprasījumu tirgū ilgtermiņā.

Tad kāpēc tu Viestur ņēmies vērtēt, ja to nevar izdarīt. Tad jau tā bija šmaukšanās pašā sākumā. Vērtējām nenovērtējamo, bet naudu saņēmām par cenu pārrakstīšanu. Taisnība acīs kož?

Nevajag nekādas metodes, visu izšķirs tirgus. Metodes vajag bankām, lai apčakarētu tautu

Varbūt minēsi, kurā likumā līdz šim bija noteikta vērtēšanas metode?