Potenciālo studentu daudzums Latvijā sarūk, un augstskolas par viņiem konkurē, turklāt cenšoties no jauniešiem izveidot darba devējiem vērtīgus speciālistus, tāpēc studiju procesa kvalitātei ir izšķiroša nozīme. Docētāju tālākizglītību noteiktā apjomā (160 stundu sešu gadu periodā, līdz nākamajai pārvēlēšanai akadēmiskā amatā) paredz MK noteikumi, taču arī augstskolas pašas apzinās nepieciešamību pēc tās, tāpēc docētājiem nodrošina zināmas pedagoģisko prasmju slīpēšanas iespējas. Atsevišķas augstskolas to dara institucionalizēti – piemēram, Latvijas Universitātē ir Augstskolas didaktikas centrs, bet Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) izveidots Pedagoģiskās izaugsmes centrs, kur centienus kļūt par labāku mācībspēku mēģina padarīt par katra docētāja iekšēju vajadzību, nevis tikai «no augšas» izvirzītu prasību.
Iespēja arī kontaktēties
"RSU liela daļa docētāju ir nozares profesionāļi – veselības aprūpes un sociālo zinātņu speciālisti, kas strādā industrijā. Viņi pārzina savu jomu un ir pieredzējuši darbā ar studentiem, bet studenti ļoti mainās. Viens no maniem uzdevumiem līdz ar darba sākšanu šeit bija domāt, kā ieinteresēt docētājus pedagoģisko prasmju audzēšanā," stāsta RSU mācību prorektore, profesore Tatjana Koķe, kura ir arī docētāju tālākizglītības vajadzības iniciatore. 2014. gadā pedagoģijas zinātņu doktores, docentes Noras Jansones-Ratinikas vadībā durvis vēra Pedagoģiskās izaugsmes centrs (PIC). Nepieciešamību pēc šādas struktūrvienības apliecināja arī paralēli augstskolā veiktais pētījums, kurā daudzajiem RSU ārvalstu studentiem tika vaicāts, vai studiju process RSU atbilst viņu gaidām, kā arī tika mēģināts noskaidrot, vai augstskola starpkultūru vides ziņā izmanto visu savu potenciālu. Tagad līdzīgi pētījumi par studiju procesu tiek īstenoti ik gadu, un arī visa RSU docētāju tālākizglītības stratēģija tiek balstīta augstskolas reālajā pieredzē un docētājiem tobrīd aktuālās vajadzībās, stāsta PIC direktore
Jansone-Ratinika.
Viņa norāda, ka docētāju tālākizglītībā aptvertas tādas jomas kā inovācijas augstākajā izglītībā, augstskolas didaktika un izglītības darba vadība. Docētāju mācības norisinās trijos blokos: teorētiskajā, kurā docētāju kompetenci bagātina eksperti ne no RSU; mācoties no pieredzes, RSU docētāji savstarpēji dalās zināšanās, prasmēs un atziņās; savukārt trešais bloks ir docētāju pašu organizētas mācību aktivitātes – mobilitātes, konferences u. c. "Saturiski mācības notiek tematiskajos ciklos, kur saistībā ar attiecīgo tēmu ir gan lekcijas, gan praktiskie darbi, gan darbnīcas, diskusijas, fokusgrupas utt.," teic Jansone-Ratinika un piebilst, ka darbošanās ir radoša, izmantojot tehnoloģijas, kā arī interaktīvi iepazīstot starpkultūru un starpdisciplīnu attiecību nianses. Docētāji tiek izglītoti konkrētās mērķgrupās, taču tajā pašā laikā vērtīgi ir mērķgrupām arī sanākt kopā, dalīties pieredzē, iepazīties – jaunie mācībspēki un pieredzējušie, docētāji no dažādām nozarēm utt. "Dodam iespēju viņiem savā starpā komunicēt. Ir svarīgi, lai, piemēram, ikviena studiju programma būtu harmoniska no sākuma līdz galam, bet, ja tās docētāji aizņemtības dēļ nekontaktējas, nekāda harmonija nesanāk. Tāpēc arī paši mācībspēki novērtē, ka PIC aktivitātēs Valodu centra speciālistiem pēkšņi ir iespēja komunicēt ar mikrobiologiem, ķīmiķiem, fiziologiem, juristiem u. c. Viņi kopējās sarunās pavisam citādi ierauga studiju programmu, studentus," komentē Koķe.
Docētāji novērtē
RSU katru gadu studiju procesam formulē kādu idejisku, filosofisku vadlīniju, kam tad plašāk cenšas pievērsties gan augstskolas vadība, gan studenti, gan docētāji un attiecīgi – arī PIC savās aktivitātēs, stāsta Koķe. Vienu gadu tie bija centieni kopīgi, maksimāli iesaistot docētājus un studentus, formulēt ļoti konkrētus kvalitātes kritērijus, pēc kuriem vērtēt studiju programmas un kurus visi arī gatavi pēc tam pieņemt kā pašu noteiktus, nevis "priekšniecības" diktētus.
Citu gadu akcents likts uz studentcentrētu pieeju, kur sadarbībā ar Studentu pašpārvaldi izkristalizējies, ka jāatsvaidzina studentu vērtēšanas principi. "Šogad turpinot, daudz darbojamies ap to, kā mainīt vērtēšanas pieeju – kā studiju pārbaudījumus padarīt pēc iespējas kompleksākus, lai students nevis tikai atreferētu iegūtās zināšanas, bet spētu tās parādīt arī citos apstākļos," skaidro Koķe. Nākamgad iecerēts īpaši pievērsties sinerģijai starp RSU veselības aprūpes un sociālo zinātņu studiju programmām, lai tās nav divas nodalītas pasaules.
Koķe norāda, ka uz gada vadmotīviem PIC reaģē gluži praktiski, jo, piemēram, mācībspēki no veselības aprūpes jomas ir konkrēti, pragmatiski un aizraušanos ar filosofēšanu vien nesapratīs. Jansone-Ratinika saka: "Ja mēs kā universitāte stūrējam kādā virzienā, tam jānotiek visos līmeņos. Arī docētāju tālākizglītībā, kopīgi mācoties, kā šo mērķi sasniegt. Es saredzu, ka PIC funkcija ir mediēt – starp vadību un docētājiem, docētājiem un studentiem."
To, kādas attiecīgajā brīdī ir docētāju pilnveides vajadzības, viņi PIC iesaka paši. Centra piedāvāto mācību saikne ar reālo situāciju ir iemesls, kāpēc tās ir labi apmeklētas. "Pērn PIC piedāvājumā iesaistījās ap 67% RSU docētāju no 52% RSU struktūrvienību. Tas ir ļoti labs rādītājs. Vidēji semestrī norisinās 12 unikālo tematisko mācību ciklu un viens docētājs apmeklē 1–2 ciklus. Čaklākais paspējis četrus," statistiku atklāj N. Jansone-Ratinika. Docētāji novērtējot, ka augstskola ne tikai prasa no viņiem MK noteikumu par tālākizglītošanos izpildi, bet arī sniedz iespējas to darīt uz vietas un bez maksas.
Studenti vēlas izpratni
Dialogā ar docētājiem izskanējuši arī ieteikumi, kas PIC piedāvājumā un darbībā būtu jāuzlabo. Jansone-Ratinika stāsta, ka tie skar, piemēram, mācību saturu, tempu, nodarbību laika plānojumu. Docētāju aizņemtība, tāpat kā vajadzības, ir dažādas, un ir grūti atrast mācību laikus, kas der visiem ieinteresētajiem, tāpēc daļa tālākizglītības notiek neklātienē – caur tiešsaistes translācijām un mācību video arhīvu.
PIC ņem vērā arī studentu atsauksmes par docētāju darbu. "Mums ir daudz ārvalstu studentu, un viņi aktīvi dalās priekšlikumos. Priecē, ka mums ir mācībspēki, kuri nevis tērē enerģiju, aizstāvoties pret kritiku, bet patiešām aizdomājas, ir orientēti uz izaugsmi un iesaistās PIC aktivitātēs. Un viņu attiecības ar studentiem mainās," saka Koķe un stāsta, ka studentu aizrādījumi mēdz būt par viņu vērtēšanu, par attiecībām ar docētājiem, par studentu zinātnisko darbu vadīšanu: "Studenti vēlas, lai docētāji viņus labāk izprastu. Un studenti ir ļoti dažādi, no dažādām kultūrām, ar atšķirīgu mācīšanās pieredzi, un viņiem nav piemērojama viena mēraukla." Jansone-Ratinika norāda, ka no studentiem PIC guvis daudzas idejas – piemēram, par docētājiem noderīgām mobilajām lietotnēm vai rīkiem internetā.
Lai gan ideālā mūsdienu docētāja portretu ir pagrūti uzzīmēt, par augstu profesionalitāti liecina tas, ja viņš atrod studentiem piemērotus veidus, kā viņus ieinteresēt attiecīgajā studiju kursā, bet neuzskata, ka viņa studiju kurss ir vienīgais, kas studentiem jāapgūst, formulē Koķe: "Tā ir cieņa pret studentu, un students to novērtē. Tikpat būtisks ir arī saturs, ko docētājs māca. Viņam jābūt labi informētam par to, kas notiek viņa un arī citās jomās. Šodien studenti ļoti ātri daudz ko uzzina internetā u. c. un uz lekcijām nāk jau ar savu bagāžu, saviem atradumiem. Jāatrod laiks parunāt arī par tiem."
Jansone-Ratinika piekrīt, ka docētājam svarīgas zināšanas, spēja tās lietot un iemācīt studentam, kā arī personības komponents. "Ar to bieži grēkojam, to aizmirstam, bet attieksme un sirdsgudrība ir ļoti svarīga. Domāju, visos līmeņos virzāmies prom no absolutizēšanas, un arī docētājs vairs nav Dieva vietā. Jābūt dialogam un sadarbībai gan ar studentiem, gan kolēģiem. Mūsdienās docētājam jābūt mūžīgam meklētājam, racējam."