Jau pēc septiņiem gadiem Latvijā būs ievērojams vienkāršo profesiju veicēju iztrūkums, bet vienlaikus būs liela augstskolu beidzēju pārprodukcija. 2030. gadā mūsu valstī šodienas augstskolu absolventiem būs jāizdara izvēle – emigrēt vai arī strādāt zemākas kvalifikācijas profesijā.
Augstākā izglītība – daudzu latviešu sapnis
Līdz pat XIX gadsimta beigām gan ekonomisku, gan sociālu, gan politisko šķēršļu dēļ latviešiem ar ļoti nedaudziem izņēmumiem augstākā izglītība faktiski nebija pieejama. Pirmās iespējas iegūt augstāko izglītību latviešu valodā parādījās tikai pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas, kas notika 1918. gada 18. novembrī. Līdz tam, lai iegūtu augstāko izglītību, vispirms bija perfekti jāapgūst kāda no svešvalodām – vācu, krievu vai franču. Latviešu ilgas pēc augstākās izglītības guva spilgtu izpausmi Viļa Plūdoņa (1874–1940) izcilajā poēmā Atraitnes dēls: "Es kāpt gribu kalnā visaugstākā, Ne spēka man pietrūks, ne bail man no kā; Lai putenis plosās, lai ziemelis elš; Uz augšu, uz augšu tik ies manim ceļš!"
Viens piemērs no manas pieredzes. 1986. gadā es, rēķinot visus manas mātes Latgales puses radus un viņu bērnus, savā dzimtā kļuvu par otro personu, kas saņēma augstākās izglītības diplomu. Tas visā radu saimē bija ievērojams notikums, ar ko mana nu jau aizsaulē esošā māte ļoti lepojās. Manā jaunībā vēlme studēt un pabeigt augstskolu bija, tā sakot, augstākie ideāli, savukārt izvēle par labu profesionālajai izglītībai tika uzskatīta par sava veida atteikšanos no cēla mērķa dzīvē. Vēlme gādāt par to, lai bērniem būtu iespēja iegūt augstāko izglītību, bija ļoti daudzu latviešu sapnis gan XX gadsimtā, gan arī ieejot XXI gadsimtā.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena ceturtdienas, 9. marta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!