Statusa noderīgā maiņa
Aigara dzimtā puse ir Sigulda. Pamatskolas pēdējās klasēs viņš mācījās arī vietējā mākslas skolā, kuru gan nepabeidza, tomēr šī skola pilnveidoja izpratni par kompozīciju, formu, krāsu un gaismu kā jebkura mākslas darba elementiem. Pēc 9. klases mamma viņam ieteica izvēlēties kaut ko praktisku. Aigars iestājās Rīgas Valsts tehnikuma kokapstrādes nodaļā un praksē gāja strādāt koka logu ražošanas firmā Siguldā. Dzīvi radikāli mainīja iepazīšanās ar draudzeni Laini, jo nemitīgā braukāšana maršrutā Sigulda–Ķekava sarežģīja ikdienu un lika meklēt darbu Rīgā. Kādā veikalā bija vajadzīgs mēbeļu montētājs, un Aigaru tur pieņēma darbā. Tagad Trofimovs stāsta – kādu laiku nācās strādāt garas stundas ne vien darbdienās, bet arī brīvdienās. Reiz padzirdējis – viens vīrs, raugi, pelna iztiku ar to, ka pasūta virtuves mēbeļu detaļas ražošanas uzņēmumā, aizved klientam uz mājām un saliek kopā. Nospriedis – kāpēc arī es to nevarētu? Aizgājis prom no darba veikalā un nodibinājis pats savu uzņēmumu.
"Nebija jau tik vienkārši, kā varētu šķist. Pirmo braucienu ar auto pie klienta droši vien atcerēšoties visu mūžu. Tāpat pirmo pasūtījumu izpildi. Šķita: kas gan tur sarežģīts – ar skrūvīšu palīdzību salikt mēbeles kopā? Izrādījās, nav tik vienkārši. Tomēr tā bija laba skola un deva drosmi sava uzņēmuma izveidošanai," atceras uzņēmējs un turpina: "Tas bija 2006. gads. Nekādu problēmu! Ieliec sludinājumu, uzreiz zvana pāris cilvēku. Sauc cenu, kādu gribi, visi ar mieru. Visi ņem kredītus, pērk dzīvokļus un mājas un dzīvo uz urrā! Nekas, ka pasūtījuma izpilde jāgaida trīs mēneši vai ilgāk. Tad uznāca globālā ekonomiskā krīze. Atceros, 2009. gada pirmajā pusē man nauda vēl turējās, bet pienāca Jāņi, un – viss, konts tukšs un neviena pasūtījuma! Līgo vakarā mēs ar Laini saplūcām zarus, pa nakti nopinām vainagus, un es no rīta gāju ar tiem ceļmalā tirgoties. Nopelnīju 50 latu, vismaz bija, ar ko svētkus nosvinēt! Pēc tam palēnām darbiņi atkal sāka nākt."
Tomēr kaut kā pietrūka. Iespējams, materiālās stabilitātes, tāpēc viņš nolēma, ka grib atkal strādāt algotu darbu. Atrada vakances piedāvājumu: galdniecības darbnīcas vadītājs Brankās Ozolnieku novadā pie Jelgavas. Darba intervija notika pa telefonu, pretendents aizbrauca un nostrādāja pārbaudes nedēļu. Darba devējs teica: "Daudzas tehnoloģiskas lietas tu nezini, tomēr tava priekšrocība ir tā, ka esi ātrs, apņēmīgs un izdarīgs. Ja gribi, nāc!"
Tā Aigars atkal kļuva par darba ņēmēju un šajā statusā aizvadīja trīs gadus. Darbnīcā Brankās top ekskluzīvas mēbeles. Tāpēc viņš atzīst, ka tur aizvadītais laiks bijusi īsta augstskola: "Kad tu aizej strādāt uz tādu darbavietu, kur ir daudzi cilvēki ar lielu pieredzi un fantastiskām prasmēm, tu saproti, ka īstenībā tu nezini un neproti neko. Un tad tu no viņiem mācies, mācies, mācies... Jāsaka paldies darba devējam, ka deva iespēju to visu apgūt. Strādāju, līdz sapratu, ka esmu sevi izsmēlis, un gribēju atkal strādāt sev."
Pēdējo trīs gadu ieguvums: pašapziņa, kas balstās uz praksē apgūto, lai būtu pamats dibināt jaunu SIA – Dizaina darbnīca.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena trešdienas, 6. novembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!